Piezvanīju mammucim, lai pateiktu labrīt un cik ļoti viņu mīlu. Visas iepriekšējās bēdas pagaisa kā nebijušas.
Nikolettas draugs pie pašas gultas pienesa klāt zāles.
Dzīve tomēr nav tik bēdīga.

Es turos mammas dēļ. Gribu viņai labāku dzīvi. Gribu dāvāt prieku. Estebans teica, ka es esot laba meita, ha.

Stāvoklis mūsu mājās -

Lazso mirst no paģirām;
Es mirstu no skumjām;
Nikoletta mirst no sāpēm/skumjām par Lazso.

Izskatās, ka šodien dzīve nevienam nav viegla.

Ziniet, kāda ir sajūta? It kā neatgriezeniski tiktu nogalināta kaut kāda daļa manī, kura nekad vairs necelsies augšup. Es jūtu to tikpat labi kā fiziski, tā garīgi. Pārmaiņas visos iespējamos veidos. Gluži kā izraut no dārza puķi ar visām saknēm, bet vietā iestādīt citu. Tieši tā es šobrīd jūtos.

Pēdējās dienas ir tik samocītas. Mokos pati un šķiet, moku arī pārējos. Nezinu arī īsti, kā uzvesties/justies atlikušās dienas; kā vairāk sagrābt latvietim raksturīgos paradumus, kuri man tur, tālumā, nebūs pieejami.

then you meet one person , and your life is changed. forever.

labunakti!