mīlu cilvēkus, kuri spēj atrast vislielāko ļaunumu nekur, uztaisīt vētru ūdensglāzē un tamlīdzīgi. tagad gaidu maniakālās depresijas definīciju, jo šī diagnoze ir uzstādīta nakts moderatorītei caur televizoru vai čatu, īsti nesapratu, bet hanyway netradicionāli. tā jau ar tiem psihologiem ir, ejot pa ielu viņi redz, ka šo māte ar krāsns kruķi bernībā situsi, citam seksuālā dzīve ir tikai teorētiski, vienam depresija ar "gulbju ezera" elementiem, vēl kādam katastrofālu iespaidu atstājusi pēdējā mīlestība, un no tā vēl joprojām raustās kreisās acs plakstiņš. patiesībā katram jau var atrast kaut kādu psiholoģiska rakstura novirzi, bet vai ir vajadzība to ārstēt? savukārt, ja novirze ir būtiska, parasti paši to nekad necenšās atzīt un dzīvo pēc saviem principiem, līdz nervu šūnas izzūd kā suga. jāiet pašam būs pie psihologa, lai gan labākais psihologs vakar bija labākā sieviešu kārtas draudzene, kas ielika man pa vēderu, pārliecinot mani, ka viss notiek tā kā tam jānotiek. neko nesaprotu, kāpēc manas ausis aukstumā izplešas, jo klausoties plejeri pa ceļam austiņas regulāri krīt ārā. lūk tādi vot pīrāgi. tas sniegs ir kruts, bet support team labāks :)
tagad pa tv5 iet lēta, bet priekš latvju cilvēka efektīva, netīrās veļas mazgāšana. tipa piedrāztā sieva, viena un otra meita versus rūdolfs plēpis, kas vīrs, tēvs, alkoholiķis. gribējās man iedziļināties tajā visā, bet tā arī nesaņēmos pirmo reizi mūžā nopirkt žurnaļčiku privātā dzīve. mazāk man gribas runāt par no nekā sacelto ažitotāžu, jo tas ir tikai normāli, ka televīzija uzceļ sev reitingu rādod skandālveidīgas lietas. piemēram, kā šajā gadījumā, viens izteikums, vēl viens viedoklis, pastiprināta uzmanība un šovs ir sācies. negribu runāt arī par to, cik tas ir stulbi, ja par tavu privāto dzīvi publisko kaut kur, kur tev pašam īsti negribas. ne mazāk stulbi ir lētā skandālu avīželē mēģināt apkāst kādu, jo tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai būtu šovs. dzīve ir nežēlīga, baby, privātājai tādus sūdus vajag vairāk. nu necienu es to izdevumu, necienu. tātad, viss šis farss bija kā katalizators manām pārdomām par večiem, kas pamet savus bērnus (jā, jā es zinu, ka plēpis nav pametis ģimeni, viņš tikai lamājas, dzer un neredz iemeslu maksāt par dzīvokli tikai dēļ tā, ka viņam ir trīs trakas vecenes mājās). tātad, sūdīgs vecis tu esi un no respect tev par spēju uztaisīt bērnus un tad par tiem parūpēties, mīlēt un cīkstēties. nu taču netaisi bērnus, ja nevari būt drošs, ka tas ir tas, kas tev vajadzīgs. ja arī līdz mielēm šķiet, ka esi pārliecināts, tad pagaidi laiciņu, lai būtu drošs, ka tieši šis ir tas, ko tu vēlies. iespējams pēc laika izrādīsies, ka kopdzīve ar tieši šo sievieti kļūs tev tik mokoša, lai tu nesāktu maksāt par elektrību, atlicinot naudu polšiņam. sakarā ar to, ka es esmu audzis abu vecāku ģimenē, esmu vecās pasaules piekritējs vismaz šajā jomā, proti, maniem bērniem abi vecāki, kuri sevi ir pārbaudījuši, vai var būt kopā dažādās situācijās līdz bērnu radīšanai un pat kāzām. abi vecāki izskrējušies jaunībā tā, ka negribās vairāk taisīt kaut kādus krāpšanas aktus un tamlīdzīgi. abi sūdu dzīvē redzējuši, lai nebūtu jānoplēš galva vienam otram, bet parējiem, kas lien pie viņiem, vārdu sakot, teamwork. so... tad netaisi, veci, bērnus, ja neesi drošs, ka varēsi par tiem atbildēt visu mūžu. un pie pakaļas man visi stereotipi, ka sieviete iznēsā bērnu zem sirds un viņa ir galvenā, jo māte... da fuck! vīrietim uz savu bērnu ir tieši tādas pat tiesības un atbildība kā mātei. starp citu, respekts vienam no maniem paziņu pāriem, kur džeks uztaisīja bēbi meitenei un vēl joprojām ar viņu ir kopā gan strīdos, gan uz mašīnām skatoties, gan kredītā par māju. cik es esmu redzējis, viņš toč mīl un rūpējas par savu meitiņu. viņš nav nekāds šitāds (tādu cilvēku rīcības interpretāciju pastāstīšu citreiz). bet privāto dzīvi tā arī es nenopirku, bet vismaz izlādējos, ja kas oponējams vai mans viedoklis ne īsti skaidrs, jautājiet, ja būs spēks, turpināšu paust savu viedokli
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |