| 11:07a |
Bēdu leja.
Es naktīs redzu tik krāšņus, detalizētus, iedvesmojošus sapņus, bet mirkli pēc pamošanās viss pagaist kā mākoņu tēli stiprā vējā. Atmiņā paliek vien griestu apmetumā izveidojusies seja ar blāvi spīdošām acīm, mežs ar gļotainiem kokiem un pusmetru garas, zīdainas padušu spalvas... |