|
Jun. 9th, 2006|04:15 pm |
|
Jūtos ierobežots, noturējis un nepacietīgs. Gribas izpausties, bet sākšu ar domu par siermaizēm, lai drošāk turpināt, lai būtu skaidrs, ka beigsies viss labi un bez asinīm. Ja kg vistas spārniņu ietin porcijas plēvēs un sasaldē, tad tos var uzglabāt pēc derīguma termiņa un tie ir garšīgi, kas nav mazsvarīgi. Bet es tos ķiršus jau apēdu un ja neatkārto idejas par 4 pīpāriem, tad piemirstās visa koncepsija un šķiet, ka esmu pazudis laikā. Telpā itkā sēžu uz vietas, bet domās esmu kaut kur aizpariktējies velnszinkur. Kas ta mani atšķir no punkta, nekas, lieciet mierā (negribu par to runāt, bet tomēr esmu sācis teikumu. to varētu izdzēst, bet nejūtu vajadzību, tāpēc turpināšu mierīgā garā ")" marš vietā. Labi, es te vēl mazliet parunāšu, kamēr neesat izlēmuši neko labāku. Tātad, man ir mazliet nemierīgi un tas neko daudz nenozīmē, sajutu jēlu, atsaldētu vistu spārniņu smakoni, tas no iztēles augļukoka atkritis, bet tas nekas. Labdien, es te esmu un rakstu arī šeit, es pagarinu savu rakstīšanu uz papīra un tas notiek bez jelkādiem incidentiem, tas palīdz konstruktīvi izteikties un savilkties kā sirds muskulis dara, kad tam apnīk dzert pienu ar asinīm. Labdien, mani sauca agnis, šo nosvītrot, žēl, ka tas rīks nav pa rokai, tad varētu būt impulsīvs. Bet tas nekas, jo man ir mana galva un es šodien skatīšos - tiklīdz paēdīšu siermaizes ar labu labo maizi, tā ēdīšu siermaizes un skatīšos. Ārā tāda saule, ka var padomāt, rīt būs 27 grādi gluži kā Bordo, kurā biju savā mazajā atvaļinājumā un kur redzēju okiānu un trīs medūzas un plikus pupus. Bet tas nekas, jo man vēl viss ir priekšā, es savā zirgā iekšā un tik blisinu acis pāri lielajām baltajām krēpēm, kas izskatās pēc virtuves dvieļa bārkstīm. Es piekrītu svalkai daudzos jautājumos, bet es esmu politiski neaktīvs, jo es savā Salvadōres villā risinu mierīgus vietējos jautājumus un mani nevajag politiski aktīvi korektu vai polemiku...,tas ir, mani labrīt, sauc agnis un es esmu no ziemeļiem atnācis dzīvot zem palmas un ēst savu dienišķo banānu, kas nokrīt blakus. Pastiep tikai roku un nav pat jāmācās nekādā sutīgā LU, kad ārā zied pavasaris, nu jau vasara, bet tad nāk gadalaiku maiņa un no priekiem var aptaisīties to visu vērojotu neliekoties zinis par to brīnišķīgo sajūtu, kas mūs visus apņem, kad robežas sarūk līdz urīnpūšļa sienām un var šļ [šķaudiens]... pietiks, iešu ēst siermaizes, kas man to var liegt, kas pārmest, tas akmeni mest, tas pats ar akemni dabūt uz galvas kapiņos guļ un raksta, tas tēvs, dēls, meita, brūte, daiļvaa un visi miruši spalvaini kādreiz, bet tagad tikai vējš matus pluina un krēpes kā tam baltajam zirgam pasakā, kā virtuves dvieļa bārsktis, ko sasien virvē un laižas lejā no cietumiskā torņa, kurā iesloga visus paraugskolēnus, kas gramstās sev gar krāniņu un laižas lejā stiprā tvērienā trenētā un laikam jau visiem no tā tikai labāk būs, ka krokodils veiks dabisko atlasi un ar kājām uz mājām vai hospitalizācijas helikopterī vai tamlīdzīgi. Siermaizes sauc - u-Ū, kur palicis mans draugs, es iešu vārīt tēju un ēst jūs nost, ka paliks tikai drupačas un mentālas fotogrāfijas, kā izskatījās 9.jūnija siermaizes. Drausmas, ja padomā, jau jūnijs burās un tikai nelietībai nav robežu, bet to jau nevar attiecināt uz katru pietupienu, tikai un ātrumkārbas pieskārienu. Labdien, mani sauca agnis. |
|