| gara diena kā sērkociņš |
Oct. 18th, 2006|07:15 pm |
es tur vienkārši apsēdos, ejot uz veikalu. lepni (vai varbūt kautrīgi) izvilku papīpēt un lepni vai varbūt kautrīgi izzagu dažus failu futlārus no pazemes sieviešu tualetes. tas viss nebija ļauni domāts, tikai cilvēki gāja garām kā parasti, tikai daudz saules krita pār maniem jaunajiem 64 iso standartiem. es patiešām nekad nebiju sastapies ar tādu pārestību, tādēļ galvu pārāk nepacēlu. brīdī, kad blakus sēdošais onkulis zaudēja modrību, es piecēlos un aizgāju nopirkt trīs sojas iepakojumus.
bārdu es dzinu gluži pirms pusdienām. jau izplānotie kartupeļi gaidīja mizošanu un ātru pagatavošanu, ātrāk, jau ķīniešu zivs sarec, bet es tikai paspēju vēl uzlikt lādēties un ieskalot renstelē ar diviem spļāvieniem. tu rūpīgi nomazgā izlietnes malas, tavi melnie kurkuļi kā asaru atskabargas, kā metāla zāles pļāvēji, nu nejau tā. es cepu un vārīju un jaunais smaids mani gludi pieglauda. es jauks biju un jautrojos. viss bija grāmatā pierakstīts.
ak nabaga rakstīšanas metodes, tās galvu lauza un stūrī stāv par ko? par neizēstiem tomātiem varbūt par karalauka dainu. varbūt varbūt. es aizņemta gazele, es kalnus pētu ar laku. tu visus krūmus manas sausās mājas izvēmi. nejau vienmērīgi. kad saule iespīd, kad ārā atkal laužas un kad un kad, bet es jau nāku. diva veida starmeši, varbūt krokas uz pieres, rakstāmmašīnas starmeši, tevi notrieca briedis.
skatījos vienreiz no palaga apakšām un pasaulei vitāls ir gaiss, kā gaismai jaunas brilles, kā manām rokām jaunalksne uz durvju augšas. kad atvēri skapīti, lejā nogāzās spainis, un ūdenis izlija, lai viņam vieglas smiltis. vai tējas maisiņā putekšņi putekļi karaklausība, vecticībnieks, bezbiļetnieks, drukātu cenas ciparu kaprīzes, nenes mani tik tālu, tik augstu, tik pastiprināti kārtīgi, tik piemaigoti, tik pienagloti, tik patīkami arā spīd saule. to vienreizējo kapuces saturu, kā atsvaru, kā Temīdas smaidu vai vienkājainu Garbačova mūmiju. es stājos pretim Staļinam un guli mierīgi uz ļaužu lapas. |
|