| Smadzeņu Theta viļņi |
Jun. 5th, 2006|06:22 pm |
|
Es visu laiku nevarēju īsti saprast, kāds impulss bija šī lietotāja izveidošanas pamatā. Tas ir, es to teorētiski zinu (iedvesma radās, noskatoties Discovery Channel raidījumu Ancient Astronauts http://community.livejournal.com/lsd_translate/7033.html 2. numurs), bet tomēr nemiers neliels iekšā bija, kā jau minēju iepriekšējos ierakstos. Bet kāpēc es sāku stāstīt. Mums blakus dzīvo kaimiņš, kuram ir melnādaina draudzene un kurš, nākot mājās, ļoti stipri cērt durvis. Man ne pārāk interesē spekulēt par to, vai viņam nestāv vai citādi neiet, bet mani ļoti traumē viņa radītais bezjēdzīgais troksnis. Šodien gulēju diendusu un biju jau puspamodies un jaukā Theta vilnī apskatīju dažādus jautājumus, kad kaimiņš aizcirta durvis, radot mirklīgu šoku. Es mēģināju analizēt sajūtas un saprast, kāpēc radās stipra vēlēšanās iet un iedot viņam bietē. Sapratu, ka mani neapmierinātu banāla iespēja atstāt viņam uz durvīm zīmīti ar lūgumu necirst durvis. Parasti, ja esmu lejas stāvā šādās situācijās, tad paveru savas durvis un atbildei arī aizcērtu ar sajūtu, bet šoreiz nebija tas gadījums. Sapratu, ka gribu kaut ko personīgāku, dot viņam kādu ziņu, kas neizskatītos pēc sadzīviska banaļņika. Šādos pusnomoda stāvokļos pieredzētais dod dziļu sapratni par jautājuma būtību. Kā gadījās kā nē, es lēnām riktēdamies un domādams, kā iešu vārīt tēju un ēst šprotmaizes, piecēlos, piegāju pie loga un pilnīgā gara skaidrībā zināju, kas darāms. Man šķiet, ka mūsu dzīvokļi pēdējā ēkas stāvā ir pilnīgi identiski, viņiem arī ir čīkstošas trepes uz otro stāvu un logi uz abām pusēm iziet identiski. Uz ielas pusi stikls ir vertikāls, bet uz pagalma pusi slīps. Tādējādi es pastiepjoties uz pirkstgaliem pāri galdam, no kura tagad rakstu, un ārā pa logu, varu skaisti mēģināt ar trajektorijas metodi spļaut pa kaimiņu logu. Pirmais spļāviens palika paša loga eņģēs, ko nebiju pamanījis, bet, pamatojot savu domu verbāli, atkal sakrājās siekalas otram mēģinājumam un tas prika pavadīts nosēdināja uz kaimiņa loga skaistu spļāvienu. Uzreiz nodomāju, ka var sanākt sūdi. Līdzīgi kā bērnībā zem mums dzīvoja nelabvēlīga daudzbērnu ģimene, kura lielāko daļu bērnu bija adoptējuši. Par viņiem rakstīja avīzēs un viņus rādīja tv, apšaubot viņu cēlos nodomus. Teica, ka viņu projekta galvenais mērķis ir izkrāpt pabalstus. Bet es jau nu zinu, ar kādām grūtībām saskārās viņu kaimiņi. Ziļevi ļoti smirdēja, vinu bērni smirdēja, bija nepatīkami... vēl kaut kas viņos ļoti nepatika, dziļas antipātijas vienvārdsakot. Vēl tagad mēs ar brāli gribēdam par kādu ierēkt, teiktu - tas nu gan ir Ziļevs. Ziļevi saņēma visādas humānās palīdzībasu un uz balkona visu kaut ko glabāja. Piemēram, pārtiku konservos, eļļu tur un tamlīdzīgi. Viendien mēs ar brāli garlaikodamies, uztaisījām cilpu striķa galā un prikola pēc laidām lejā, lai nofenderētu kādu eļļas pudeli. Bet kāds pamanīja un uzsauca kaut ko līdzīgu - Eu, pagaidiet! Mēs atlaidām striķi nobijušies. Zin kā, var jau teikt, ka tie kaimiņi vēl virs mums (tur bija trīs puikas brāļa vecumā un jaunāki). Īsi pēc atgadījuma kāds no Ziļevu pārstāvjiem nāca aizrādīt mūsu vecākiem, bet tākā mēs bijām mājās vieni, izlikāmies nemanām..., bet laikam vēlāk vienalga bija nepatikšanas. Līdzīga sajūta tagad bija, kad trāpīju miega nevēdinātas mutes spļāvienu šķērsām stiklam, bet, kamēr šo rakstu, līst lietus un visu noskalo. Es iešu ēst šprotmaizes un pēc diendusas jūtos lieliski atpūties, turklāt visi darbi ir padarīti un es ņemu mazo atvaļinājumu. |
|