| 12:06p |
vakar biju uz dzīvnieku patversmi. staidzināju suni, kurš smagi elsoja un klepoja, jo viņam ir slima sirds. suņa vārdu man nepateica, tāpēc saucu viņu par Puiku. Puika izrādījās lieliska aktrise. sākumā viņš mani ignorēja un uztvēra kā siksnas pagarinājumu, kuru diemžēl jāstiepj līdzi pa mežu. pēc brīža viņš saprata, ka pagarinājumam t.i. man ir zināmi iebildumi pret kustības virzienu. un tā kā vienkārša raušanās uz priekšu nelīdzēja, Puika nostājās pozā. piespieda galvu pie zemes, pakaļu atstājot gaisā. es turpināju uzstāt, ka jāiet pa kreisi. tad viņš sāka elsot vēl smagāk un apgūlās. es sabijos, ka būšu galīgi sabeigusi nabaga slimo radībiņu un teicu, ok, ejam, kur gribi. džeks momentā piecēlās un ar smaidu (es nepārspīlēju!) devās pa viņa izvēlēto taciņu. pēc šīs izrādes, mums bija nopietna saruna un mēs atradām kompromisu. kad pastaigas beigās devu suni atpakaļ patversmes darbiniekam, klusi novēlēju Puikam atrast saimnieku. tādu, ar kuru viņi vienmēr mācēs atrast kopīgu taciņu. jo nav pareizi, ka Puika dienām sēž būrī aiz restēm un katru reizi pastaigā viņu ved sveša roka. |