|
Feb. 27th, 2008|03:33 pm |
|
Es skrienu, skrienu neapstājoties, es nezinu vai es nedrīkstu vai negribu apstāties? Es sevi nodzenu līdz pēdējam, man pazūd elpa, sirds laužas ārā no krūtīm, viss sāp...es varēju apstāties, bet es to nedarīju,es turpināju skriet, skriet līdz es pakrītu bezspēkā uz asinīm nolietās zemes, kur krituši tik daudz skrējēju, es sajūtu viņu asiņu spēcīgo smaržu...manas rokas ir ar viņu asinīm. "Es to neizdarīju, neizdarīju, " es kliedzu "es tikai skrēju, es gribēju paspēt.." Es skrienu prom no visa, no jums visiem, no jums sliktajiem, kas mani nepatiesi vaino, kas nesūda nesaprot, kas tikai prot mocīt. Es pieceļos, es vairs nespēju atšķirt savas asinis no citām, jo es jūtu, ka esmu ievainota, es ievelku dziļu elpu un skrienu tālāk, es vairs nejūtu neko, tik ļoti sāp, bet es izliekos, ka sāpes ir mana ikdiena. Es nespēju ieraudzīt galu ceļam, pa kuru skrienu, asiņu un līku kļūst arvien vairāk, es jūtu, ja es izturēšu, es tikšu brīvībā un mūžam būšu brīva, bet es neredzu gaismu, es neredzu neko, tikai tumsu melnāku par nakti. "Piedod," es kliedzu " piedod man, es negribēju, lai tā notiek!" Es apstājos un bezspēkā sabrūku citu asinīs un piecelties es vairs nevaru. Es aiztaisu acis un redzu savu tēlu sev priekšā, miglaini tevi atceros, bet aizmirst nekad nespētu, mans mīļais, ardievu! |
|