urn:lj:klab.lv:atom1:adenspārdomasAdensAdensadens.mileiko@gmail.comAdens2026-10-13T00:46:14Z2026-10-13T00:46:14Z*ciba.txt - Notepadurn:lj:klab.lv:atom1:adens:8202026-10-13T03:33:002026-10-13T03:33:002026-10-13T00:46:14Z2026-10-13T00:46:14ZIeslēdzu datoru. Desktopa labajā apakšējā stūrī neuzkrītoši novietots teksta dokuments <i>ciba.txt</i>, kur glabājas daži melnraksti un vairāki gatavi teksti. Kā liecina nosaukums, tie ir domāti šai dienasgrāmatai, bet tad kāpēc teksti paliek dokumentā un te ir tāds tukšums?<br /><br />Īsā atbilde — rādīt citiem savas domas ir biedējoši.<br /><br />Mājās jau agri iemācījos, ka manas domas ir nepareizas, ka manas idejas ir neracionālas un nereālistiskas, ka neesmu izdarījis neko īpašu, lai būtu pelnījis atzinību, ka pašizpausme ir dumpinieciskums, ka atšķirīgs viedoklis ir sodāms, ka jautājumus uzdot nedrīkst un ka par sajūtām nerunā.<br /><i>Stratēģija: klausīt un neizrunāties.</i><br /><br />Skolā iemācījos, ka es citiem nepatīku, jo esmu dīvains, ka manas idejas tiks nosodītas, ka talants tiks nevis attīstīts, bet izsmiets, ka par kārtējās apcelšanas ierosinātāju var kļūt jebkurš teiktais vārds vai jebkura darbība, un pats galvenais — ka pašizpausme ir sociālais nāves spriedums.<br /><i>Stratēģija: kļūt neredzamam un netraucēt citiem.</i><br /><br />Tagad lielāko daļu minētā redzu kā cietsirdīgas un kaitīgas muļķības ar daļu patiesības. Tagad kaut kādu mērgļu dēļ jāpavada visa dzīve, tās atmācoties.<br /><br />Esmu nonācis līdz secinājumiem, kuri, iespējams, izklausās pesimistiski, bet man tie ir reālistiski, tie atspoguļo manu dzīves pieredzi.<br /><br />1) Kaut kad jau atradīsies domubiedri, bet tas nenozīmē, ka tikšu saprasts.<br />2) Drīkst būt viedoklis, bet, ja tas ir pārāk atšķirīgs, tad labāk paturēt to pie sevis.<br />3) Drīkst uzdot jautājumus, bet vēlams tikai tādus, kas saņēmējam ir ērti un patīkami.<br />4) Par sajūtām ir jārunā, bet jāaizmirst par sarežģīto un "nepareizo" sajūtu izpaušanu.<br />5) Gribēt uzmanību, atzinību un <i>validation</i> ir cilvēcīgi, bet cilvēki melos, lai nesāpinātu mani.<br />6) Vairs neviens uz mani nerādīs ar pirkstu un nesmiesies — viņi to darīs man aiz muguras.<br />7) Pašizpausme ir atļauta, bet tā nav vēlama. Tā tiek <i>tolerēta.</i><br /><br />Cik ilgi tu mani tolerēsi?urn:lj:klab.lv:atom1:adens:3182022-11-18T13:49:002022-11-18T13:49:002026-10-07T16:47:58Z2026-10-07T16:47:58ZPsihologs reiz man vaicāja, "Kas tu esi?", un man bija jāapstājas un jāpadomā. Skaidri tika pateikts, ka nepieņem atbildes, kas iekļauj vārdu, uzvārdu, sociālās lomas. Toreiz atbildēju, ka es esmu visu to lietu kopums, kas man interesē, ko es daru, un kas ar mani ir noticis dzīves laikā. Man šķita, ka ņemot vērā ierobežojumu, atbilde sanāca diezgan visaptveroša. Psihologam laikam gan tā nepatika, viņš (neveiksmīgi) centās no manis izdabūt vēl kaut ko citu. Tas bija pirms vairākiem gadiem, taču, ja man šo jautājumu uzdotu šodien, atbilde diži nemainītos.<br /><br />Šajā tēmā izjūtu arī īpatnēju vientulības veidu. Visu dzīvi ir bijušas grūtības atrast domubiedrus. Daļēji vainoju pats sevi, ka reti kad apzināti iniciēju kontaktu, un daļēji to, ka man ir maz 'normālu', populāru interešu. Liela daļa manas identitātes sastāv no tā, kas man patīk, ko es zinu un ko es daru, līdz ar to nav brīnums, ka ir grūti nodibināt tuvu saikni ar kādu, kurš neizrāda interesi par šīm lietām. Jāuzsver, ka es nevienu nevainoju, neuzspiežu neko no sevis, un arī nenolieku citu intereses. Man vienkārši ir grūti, un tas nav labi, bet tas ir ok. It is what it is.