![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
no kura brīža tev nesāp?
tas atnāk pamazām?
vai arī nesāpēšana ietriecas spalgi kā zibens, kā zobens, asmens ar Dievu uz pusēm
kā, piemēram, tagad, nāk pavasaris, un noteikti vajag iegūt
redziet – viņa! nokārusi spīguļiem savas krūtis kā atvaļināts ģenerālis, iet, gurnus kā klaipus, kā zemniece rāceņu grozus, kā laiva pret krastiem, pret ūdeni, šūpodamās, tā viņa iet, svilpodama
iededziniet visas lampiņas, kas palikušas šinī pilsētā!
lai ir kā eglīte, lai sprakšķ, lai! gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu tukšums izgaro tumsu
vajag raudāt, noteikti, vajag raudāt
var jau viņai uz krūtīm
kaut vai par to, ka vēl vakar smejoši izgājām ielās, un skanēja bītli, un lente griezās kā vilciņš, kā mēness, kā šī pasaule vienlaidus - yesterday unyesterday
un tu pirmo reizi ēdi svešiniekam no rokām
un visu nakti varēji negulēt, no rīta pārpeldēt upi, nekas nesāpēja
bet tagad, kad mēģini darīt tāpat, par visām varēm “dzīvot!” “dzīvot!” tā aizgūtnēm, aizgūtnēm
tu od pēc pelniem
pēc kaut kā sadeguša
āda iegūst veca albuma un zāļu skapīša smaržu
“tie ir mani izmisuma gadi” “tie ir mani izmisuma gadi”
kāpēc tevi nemierina tās sievietes mīlestība, sievietes ar trauku mazgātājas, zivju pārdevējas rokām
viņa pati ir kā ķeizargrieziens un smilkst pēc saviem nesatiktajiem bērniem
vai tevi mierinās viņas mīlestība, vai tevi mierinās šī mīlestība, kuras durvis ir alus, kura citādi aizslēgta ciet
sēru lentīte pamazām savelk mūsu silueta līnijas
varbūt, lai ātrāk tiktu no šejienes projām
pagalms karo ar savām piķa robežām
kas mēs būsim, kad būsim ārā
tas atnāk pamazām?
vai arī nesāpēšana ietriecas spalgi kā zibens, kā zobens, asmens ar Dievu uz pusēm
kā, piemēram, tagad, nāk pavasaris, un noteikti vajag iegūt
redziet – viņa! nokārusi spīguļiem savas krūtis kā atvaļināts ģenerālis, iet, gurnus kā klaipus, kā zemniece rāceņu grozus, kā laiva pret krastiem, pret ūdeni, šūpodamās, tā viņa iet, svilpodama
iededziniet visas lampiņas, kas palikušas šinī pilsētā!
lai ir kā eglīte, lai sprakšķ, lai! gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu tukšums izgaro tumsu
vajag raudāt, noteikti, vajag raudāt
var jau viņai uz krūtīm
kaut vai par to, ka vēl vakar smejoši izgājām ielās, un skanēja bītli, un lente griezās kā vilciņš, kā mēness, kā šī pasaule vienlaidus - yesterday unyesterday
un tu pirmo reizi ēdi svešiniekam no rokām
un visu nakti varēji negulēt, no rīta pārpeldēt upi, nekas nesāpēja
bet tagad, kad mēģini darīt tāpat, par visām varēm “dzīvot!” “dzīvot!” tā aizgūtnēm, aizgūtnēm
tu od pēc pelniem
pēc kaut kā sadeguša
āda iegūst veca albuma un zāļu skapīša smaržu
“tie ir mani izmisuma gadi” “tie ir mani izmisuma gadi”
kāpēc tevi nemierina tās sievietes mīlestība, sievietes ar trauku mazgātājas, zivju pārdevējas rokām
viņa pati ir kā ķeizargrieziens un smilkst pēc saviem nesatiktajiem bērniem
vai tevi mierinās viņas mīlestība, vai tevi mierinās šī mīlestība, kuras durvis ir alus, kura citādi aizslēgta ciet
sēru lentīte pamazām savelk mūsu silueta līnijas
varbūt, lai ātrāk tiktu no šejienes projām
pagalms karo ar savām piķa robežām
kas mēs būsim, kad būsim ārā