![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tagad, kad viss trakākais jau ir aiz muguras, manī joprojām ir palicis sašutums par to kādā līmenī ir Latvijas medicīna. Zināms, ka apkārt visi runā par to, cik slikta, cik šausmīga ir pašmāju medicīnas kvalitāte, bet vienmēr ir licies, ka tās ir tikai uzpūstas runas - zini, ka ir slikti, bet nedomā, ka ir nu TIK slikti, kamēr pats neesi cieši saskāries ar ātro palīdzību, slimnīcu un tās personālu. Pēc tā visa tiešām viss paliek skaidrs - tas tiešām ir tik slikti un tik šausmīgi kā apkārt visi to kladzina.
Tad nu lūk - pēc ne visai patīkama atgadījuma sestdienas rītā, kad gribējām nokļūt mājās no Saldus uz Tukumu, mēs nokļuvām Dobeles slimnīcā. Pēc četrām tur pavadītām dienām prātā man ir palikušas tikai un vienīgi negatīvas emocijas, kas nav saistītas ar manu veselības stāvokli, bet gan drīzāk ar attieksmi pret manu veselības stāvokli. Lūk - neliels ieskats tajā kāda attieksme pret slimnieku ir Dobeles slimnīcā - vispirms izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību, kad tā ir ieradusies, palūdzot ūdeni padzerties, jo mute ir sausa un ir sajūta, ka kuru katru brīdi varu ģībt, man atbild, ka ātrās palīdzības automašīnā ūdens nav, vispār nav - ne piles, lai iedotu man padzerties. Nonākot uzņemšanas nodaļā ir sajūta, ka viņi nav paredzējuši gadījumus, ka septiņos no rīta pie viņiem varētu atvest piecus cietušus cilvēkus - diviem no mums, paldies Dievam, nekaitēja nekas traks un viņus palaida mājās, turpretī mēs, trīs meitenes, bijām apskādētas trakāk - es biju cietusi vismazāk, bet vēl divām bija lielākas traumas. Tā kā medicīnas personāls ir tik cik ir, saprotams, ka vispirms tas vērsās pie divām smagāk cietušajām meitenēm un tur nav nekā pārmetoša - tas ir pašsaprotami un loģiski, vien skumji man liekas tas, ka man stundu bija jāguļ uzņemšanā uz galda - ar plikām, asiņojošām kājām un krekliņu mugurā un, pats absurdākais - palūdzot segu, jo man ļoti salst un es acīmredzami trīcu un drebu, es saņemu atbildi - mums segu vairāk nav, apsedzies ar savu jaku! Pēc tam, kad abas meitenes tika aprūpētas un nogādātas nodaļā un medmāsiņas bija paspējušas nodot savu maiņu, jo tas viņām likās svarīgāk, nekā aprūpēt uzņemšanā ievestos pacientus, uzmanība tika pievērsta arī man - man lika nokāpt no galda, iesēsties ratiņkrēslos un es tiku vesta uz nodaļu, kad prasīju - vai tad man arī netaisīs rentgenu, jo kājas es nejutu un spranda ar muguru un krūšu kurvi sāpēja neizsakāma stipruma sāpēs - man atbildēja, ka ā, jā, nodaļā uztaisīs. Nodaļā, guļot gultā, bija sajūta, ka medicīnas personāls pats vairs nesaprot, kura no kurām trīs meitenēm mēs esam - man tika noņemtas asinsanalīzes, par kurām divreiz pārjautāja, nosaucot manu uzvārdu - vai tā tiešām esmu es, kas man, ja godīgi, nelika justies īpaši omulīgi. Pa to laiku jau bija ieradusies mana ģimene un es teicu mammai, ka man nav uztaisīts rentgens, lai gan teica, ka taisīs (no septiņiem rītā bija pagājušas jau aptuveni kādas trīs stundas). Mana mamma aizgāja prasīt kā tur būs ar to rentgenu, jo man vajag sabildēt kājas, muguru, krūšu kurvi un galvu, uz ko viņai atbildēja, ka rentgens jau sen man ir uztaisīts. Izcēlās pat neliels strīds starp mammu un medicīnas personālu, jo mamma apgalvoja, ka man nav taisīts rentgens un es teicu to pašu, bet medicīnas personāls uzsvēra, ka man ir taisīts, iespējams es neatceroties (gribu pateikt, ka es ne vienu brīdi nebiju zaudējusi samaņu un visu laiku biju pie skaidras saprašanas par notiekošo). Pēc desmit minūtēm vērās manas palātas durvis un strupā balsī tika nokomandēts, ka man ir tomēr jābrauc uz rentgenu, jo nekas nav bildēts. Uz gultas guļošu mani aizveda uz rentgenu, kur es dzirdēju skaistāko frāzi visā savā slimošanas vēsturē, ko ārsts var atļauties pateikt pacientam - man bija jāizkāpj no gultas un jāapsēžas un rentgenam paredzēta ķeblīša. Saprotams, ka ar sapampušām un gandrīz nejūtīgām kājām man to ir grūti izdarīt, īpaši tad, ja krūšu kurvis ir sasists tik spēcīgi, ka roku kustības arī ir ierobežotas. Kad es knapi, mocīdamās, centos uzrausties augšā ārste, kura man veica rentgenu izmeta šo skaisto frāzi - pietiks nu te tēlot mirstošu gulbi! Fantastiski! Trīs stundas pēc nelaimes gadījuma cilvēkam pateikt ko tādu, es saprastu, ka to var teikt kādam, kurš jau nedēļām guļ uz gultas un nemaz nedomā par to, ka varētu celties un atsākt staigāt, bet ne jau nu tiešām trīs stundas pēc nelaimes gadījuma. Fantastiska attieksme, lieki teikt kā es sajutos. Rentgenu man beidzot uztaisīja, toties kājas neviens nenobildēja - kad es prasīju vai kājas nebildēs, jo uzņemšanā ārsts teica, ka labās kājas celis ir jābildē, man atbildēja, ka - šodienai rentgenu pietiks. (starp citu - kājas man tā arī neviens vēl šobrīd nav nobildējis) Tiku aizvesta atpakaļ uz palātu un bezspēkā un sāpēs gulēju atlikušo dienu, pieslēgta sistēmām. Blakus man gulēja meitene, kura bija cietusi vissmagāk, viņai bija liegs celties no gultas - tāpēc arī visas dabiskās vajadzības bija jākārto tur pat (patiesībā mums visām bija liegts celties no gultas), kad mēs vakarā izsaucām medmāsiņu, jo tai meitenei bija vajadzība pēc tualetes, mēs saņēmām niknu uzsaucienu no medmāsiņas - vai tad nevar saukt tad, kad ir pieejama sanitāre. Tā it kā mēs zinātu, palātā guļot, kur tajā brīdī ir sanitāre un vai viņa ir pieejama. Vispār - slimniekam vienmēr svarīgākais ir tas vai medmāsiņas un sanitāres ir jaukas, saprotošas, diemžēl tā nav - medmāsiņa mums gadījās tikai vienā maiņā jauka, tiešām tāda, kura dara savu darbu no sirds, pārējās maiņās medmāsiņas labāk lieki netraucēt - nē, labāk vispār netraucēt. Sanitāres gan bija jaukas un domāju, ka viņām tādām arī būtu jābūt. Nākamajās dienās ārstu apskatē manām kājām netika pievērsta vispār nekāda uzmanība, varbūt tāpēc, ka turēju tās zem segas? Bet tās turpināja sāpēt (un sāp joprojām). Trešajā dienā es pati uzprasījos uz kāju pārsiešanu, jo nebija patīkami skatīties uz asiņainiem plāksteriem, pārsienot kāju man atklājās diezgan dziļa un pamatīga brūce, kuru ieraugot medmāsiņa noteica, ka te nu gan tā bija jāšuj. Toties, kad es uzņemšanā prasīju vai ir jāšuj man atbildēja - nē, nē nav. Tagad manu ceļgalu rotās liela rēta, kura, cerams sadzīs normāli, jo atrodas ceļgalā, kurš visu laiku ir pakļauts kustībām. Pēc datortomogrāfa izmeklējuma man un vēl otrai meitenei pateica, ka ja mums ir sasisti skriemeļi un krūšu kurvis - kāpēc tad mums nav uzlikta šina uz kakla - tā saucamā "apkaklīte". Šķiet, ka mums īsti nebija ko uzlikt, jo trešajai meitenei, kurai apkaklīte nodrošināja to, ka viņa vēl kādreiz mūžā spēs kustēties, apkaklīte bija krietni par lielu, bet apmainīt nebija ko, jo tā bija pēdējā. Arī neirologa apmeklējums vairāk izskatījās ķeksīša pēc - tā kā neesmu "pirmo reizi ar pīpi uz jumta", es zinu, ko nozīmē neirologa apmeklējums šādos gadījumos (smadzeņu satricinājums utml.) - tas nozīmē ko vairāk kā pusminūtes parunāšanos.
Pats skumjākais, kas, diemžēl, valda mūsu valstī ir pazīšanās - ja tev ir pazīšanās tavās vajadzīgajās iestādēs - viss notiks, līdz tam neviens tavā labā pirkstu nepakustinās. Diemžēl tā bija arī manā gadījumā, jo kad man jau sāka likties, ka mani tur patur tikai tāpēc, lai es maksātu par slimnīcu, mana mamma sacēla trobeli, sazvanot galveno Dobeles slimnīcas ārstu - nākamajā dienā visiem ārstiem interesēja gan tas, kāpēc man visu laiku ir temperatūra, gan tas vai manas kājas bija jāšuj. Mana ārstējošā ārste norīkoja man vēl vienu pārsiešanu pēc kuras teica - nuja, es jau nemaz nebiju redzējusi jūsu kājas. Jauki. Protams, teica, ka šūt tur nevajag, domāju gan - četras dienas pēc traumas mēģināt sašūt jau dzīst sākušo ādu nebūtu laikam prāta darbs. Zibens ātrumā viss par mani tika noskaidrots un es tiku palaista mājās. (varbūt tāpēc, lai neceltu vēl lieku trobeli, haha).
Tādi lūk tie piedzīvojumi. Viss, ko es varu pateikt ir tiešām tas, ka medicīnas pakalpojumi ir zem katras kritikas. Es lieliski saprotu, ka finanses ir apgrieztas, trūkst līdzekļu, trūkst inventāra (un dažas telpas slimnīcā izskatās kā bieds no šausmu filmām), nevienam nav viegli, bet tas, ka cilvēciskais faktors ir noslīdējis tur pat, kur materiālais ir pats šausmīgākais. Šausmīgi ir tas, ka tu jūties līdzvērtīgs ar zagli vai slepkavu, jo tev ir jājūtas VAINĪGAM, tā pat kā zaglim, kurš pastrādājis noziegumu, ka tu esi iekļuvis nelaimes gadījumā un nonācis slimnīcā.
Komiski, ka mūsu gadījums bija viens no tiem, par kuru mēdz baumot, ka jā - sadzērušies jaunieši te sitas nost, kādas šausmas, kādas briesmas. To attieksmi varēja arī just no medicīnas personāla. Bet - MUĻĶĪBAS! - mūsu asinsanalīzēs alkoholu uzrādīja amplitūdā no 0.01 līdz 0.02 promilēm. Briesmīga dzēruma stadija, ne?
Visskumjākā ir tā attieksme pret tevi, patiešām.
Visi mani draugi un paziņas, kuri ir topošie ārsti - lūdzu nezaudējiet savu cilvēciskumu, lai arī darba apstākļi jums nav un domāju, ka pēc pāris gadiem arī nebūs, tie spožākie - esiet vismaz cilvēcīgi - ar saprotošu un pretimnākošu attieksmi pret pacientu - jums tas būs simtais, tūkstošais gadījums, viņam - iespējams, ka pirmais(un cerams pēdējais) savā dzīvē.
Tagad esmu mājās un veseļojos saviem spēkiem, divas meitenes vēl ir slimnīcā un jācer, ka pret viņām cenšas izturēties kaut cik jauki un, ka viņām nav sajūta, ka viņas tur ir kā liekās, kuras regulāri aizmirst - lai izdarītu viņām to vai vēl kaut ko.
Tādā valstī dzīvojam, diemžēl.
Vizuālam materiālam - manas skaistās kājas un acis - http://twitpic.com/39hwxl un http://twitpic.com/39hwni un http://twitpic.com/39hxd6
Tad nu lūk - pēc ne visai patīkama atgadījuma sestdienas rītā, kad gribējām nokļūt mājās no Saldus uz Tukumu, mēs nokļuvām Dobeles slimnīcā. Pēc četrām tur pavadītām dienām prātā man ir palikušas tikai un vienīgi negatīvas emocijas, kas nav saistītas ar manu veselības stāvokli, bet gan drīzāk ar attieksmi pret manu veselības stāvokli. Lūk - neliels ieskats tajā kāda attieksme pret slimnieku ir Dobeles slimnīcā - vispirms izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību, kad tā ir ieradusies, palūdzot ūdeni padzerties, jo mute ir sausa un ir sajūta, ka kuru katru brīdi varu ģībt, man atbild, ka ātrās palīdzības automašīnā ūdens nav, vispār nav - ne piles, lai iedotu man padzerties. Nonākot uzņemšanas nodaļā ir sajūta, ka viņi nav paredzējuši gadījumus, ka septiņos no rīta pie viņiem varētu atvest piecus cietušus cilvēkus - diviem no mums, paldies Dievam, nekaitēja nekas traks un viņus palaida mājās, turpretī mēs, trīs meitenes, bijām apskādētas trakāk - es biju cietusi vismazāk, bet vēl divām bija lielākas traumas. Tā kā medicīnas personāls ir tik cik ir, saprotams, ka vispirms tas vērsās pie divām smagāk cietušajām meitenēm un tur nav nekā pārmetoša - tas ir pašsaprotami un loģiski, vien skumji man liekas tas, ka man stundu bija jāguļ uzņemšanā uz galda - ar plikām, asiņojošām kājām un krekliņu mugurā un, pats absurdākais - palūdzot segu, jo man ļoti salst un es acīmredzami trīcu un drebu, es saņemu atbildi - mums segu vairāk nav, apsedzies ar savu jaku! Pēc tam, kad abas meitenes tika aprūpētas un nogādātas nodaļā un medmāsiņas bija paspējušas nodot savu maiņu, jo tas viņām likās svarīgāk, nekā aprūpēt uzņemšanā ievestos pacientus, uzmanība tika pievērsta arī man - man lika nokāpt no galda, iesēsties ratiņkrēslos un es tiku vesta uz nodaļu, kad prasīju - vai tad man arī netaisīs rentgenu, jo kājas es nejutu un spranda ar muguru un krūšu kurvi sāpēja neizsakāma stipruma sāpēs - man atbildēja, ka ā, jā, nodaļā uztaisīs. Nodaļā, guļot gultā, bija sajūta, ka medicīnas personāls pats vairs nesaprot, kura no kurām trīs meitenēm mēs esam - man tika noņemtas asinsanalīzes, par kurām divreiz pārjautāja, nosaucot manu uzvārdu - vai tā tiešām esmu es, kas man, ja godīgi, nelika justies īpaši omulīgi. Pa to laiku jau bija ieradusies mana ģimene un es teicu mammai, ka man nav uztaisīts rentgens, lai gan teica, ka taisīs (no septiņiem rītā bija pagājušas jau aptuveni kādas trīs stundas). Mana mamma aizgāja prasīt kā tur būs ar to rentgenu, jo man vajag sabildēt kājas, muguru, krūšu kurvi un galvu, uz ko viņai atbildēja, ka rentgens jau sen man ir uztaisīts. Izcēlās pat neliels strīds starp mammu un medicīnas personālu, jo mamma apgalvoja, ka man nav taisīts rentgens un es teicu to pašu, bet medicīnas personāls uzsvēra, ka man ir taisīts, iespējams es neatceroties (gribu pateikt, ka es ne vienu brīdi nebiju zaudējusi samaņu un visu laiku biju pie skaidras saprašanas par notiekošo). Pēc desmit minūtēm vērās manas palātas durvis un strupā balsī tika nokomandēts, ka man ir tomēr jābrauc uz rentgenu, jo nekas nav bildēts. Uz gultas guļošu mani aizveda uz rentgenu, kur es dzirdēju skaistāko frāzi visā savā slimošanas vēsturē, ko ārsts var atļauties pateikt pacientam - man bija jāizkāpj no gultas un jāapsēžas un rentgenam paredzēta ķeblīša. Saprotams, ka ar sapampušām un gandrīz nejūtīgām kājām man to ir grūti izdarīt, īpaši tad, ja krūšu kurvis ir sasists tik spēcīgi, ka roku kustības arī ir ierobežotas. Kad es knapi, mocīdamās, centos uzrausties augšā ārste, kura man veica rentgenu izmeta šo skaisto frāzi - pietiks nu te tēlot mirstošu gulbi! Fantastiski! Trīs stundas pēc nelaimes gadījuma cilvēkam pateikt ko tādu, es saprastu, ka to var teikt kādam, kurš jau nedēļām guļ uz gultas un nemaz nedomā par to, ka varētu celties un atsākt staigāt, bet ne jau nu tiešām trīs stundas pēc nelaimes gadījuma. Fantastiska attieksme, lieki teikt kā es sajutos. Rentgenu man beidzot uztaisīja, toties kājas neviens nenobildēja - kad es prasīju vai kājas nebildēs, jo uzņemšanā ārsts teica, ka labās kājas celis ir jābildē, man atbildēja, ka - šodienai rentgenu pietiks. (starp citu - kājas man tā arī neviens vēl šobrīd nav nobildējis) Tiku aizvesta atpakaļ uz palātu un bezspēkā un sāpēs gulēju atlikušo dienu, pieslēgta sistēmām. Blakus man gulēja meitene, kura bija cietusi vissmagāk, viņai bija liegs celties no gultas - tāpēc arī visas dabiskās vajadzības bija jākārto tur pat (patiesībā mums visām bija liegts celties no gultas), kad mēs vakarā izsaucām medmāsiņu, jo tai meitenei bija vajadzība pēc tualetes, mēs saņēmām niknu uzsaucienu no medmāsiņas - vai tad nevar saukt tad, kad ir pieejama sanitāre. Tā it kā mēs zinātu, palātā guļot, kur tajā brīdī ir sanitāre un vai viņa ir pieejama. Vispār - slimniekam vienmēr svarīgākais ir tas vai medmāsiņas un sanitāres ir jaukas, saprotošas, diemžēl tā nav - medmāsiņa mums gadījās tikai vienā maiņā jauka, tiešām tāda, kura dara savu darbu no sirds, pārējās maiņās medmāsiņas labāk lieki netraucēt - nē, labāk vispār netraucēt. Sanitāres gan bija jaukas un domāju, ka viņām tādām arī būtu jābūt. Nākamajās dienās ārstu apskatē manām kājām netika pievērsta vispār nekāda uzmanība, varbūt tāpēc, ka turēju tās zem segas? Bet tās turpināja sāpēt (un sāp joprojām). Trešajā dienā es pati uzprasījos uz kāju pārsiešanu, jo nebija patīkami skatīties uz asiņainiem plāksteriem, pārsienot kāju man atklājās diezgan dziļa un pamatīga brūce, kuru ieraugot medmāsiņa noteica, ka te nu gan tā bija jāšuj. Toties, kad es uzņemšanā prasīju vai ir jāšuj man atbildēja - nē, nē nav. Tagad manu ceļgalu rotās liela rēta, kura, cerams sadzīs normāli, jo atrodas ceļgalā, kurš visu laiku ir pakļauts kustībām. Pēc datortomogrāfa izmeklējuma man un vēl otrai meitenei pateica, ka ja mums ir sasisti skriemeļi un krūšu kurvis - kāpēc tad mums nav uzlikta šina uz kakla - tā saucamā "apkaklīte". Šķiet, ka mums īsti nebija ko uzlikt, jo trešajai meitenei, kurai apkaklīte nodrošināja to, ka viņa vēl kādreiz mūžā spēs kustēties, apkaklīte bija krietni par lielu, bet apmainīt nebija ko, jo tā bija pēdējā. Arī neirologa apmeklējums vairāk izskatījās ķeksīša pēc - tā kā neesmu "pirmo reizi ar pīpi uz jumta", es zinu, ko nozīmē neirologa apmeklējums šādos gadījumos (smadzeņu satricinājums utml.) - tas nozīmē ko vairāk kā pusminūtes parunāšanos.
Pats skumjākais, kas, diemžēl, valda mūsu valstī ir pazīšanās - ja tev ir pazīšanās tavās vajadzīgajās iestādēs - viss notiks, līdz tam neviens tavā labā pirkstu nepakustinās. Diemžēl tā bija arī manā gadījumā, jo kad man jau sāka likties, ka mani tur patur tikai tāpēc, lai es maksātu par slimnīcu, mana mamma sacēla trobeli, sazvanot galveno Dobeles slimnīcas ārstu - nākamajā dienā visiem ārstiem interesēja gan tas, kāpēc man visu laiku ir temperatūra, gan tas vai manas kājas bija jāšuj. Mana ārstējošā ārste norīkoja man vēl vienu pārsiešanu pēc kuras teica - nuja, es jau nemaz nebiju redzējusi jūsu kājas. Jauki. Protams, teica, ka šūt tur nevajag, domāju gan - četras dienas pēc traumas mēģināt sašūt jau dzīst sākušo ādu nebūtu laikam prāta darbs. Zibens ātrumā viss par mani tika noskaidrots un es tiku palaista mājās. (varbūt tāpēc, lai neceltu vēl lieku trobeli, haha).
Tādi lūk tie piedzīvojumi. Viss, ko es varu pateikt ir tiešām tas, ka medicīnas pakalpojumi ir zem katras kritikas. Es lieliski saprotu, ka finanses ir apgrieztas, trūkst līdzekļu, trūkst inventāra (un dažas telpas slimnīcā izskatās kā bieds no šausmu filmām), nevienam nav viegli, bet tas, ka cilvēciskais faktors ir noslīdējis tur pat, kur materiālais ir pats šausmīgākais. Šausmīgi ir tas, ka tu jūties līdzvērtīgs ar zagli vai slepkavu, jo tev ir jājūtas VAINĪGAM, tā pat kā zaglim, kurš pastrādājis noziegumu, ka tu esi iekļuvis nelaimes gadījumā un nonācis slimnīcā.
Komiski, ka mūsu gadījums bija viens no tiem, par kuru mēdz baumot, ka jā - sadzērušies jaunieši te sitas nost, kādas šausmas, kādas briesmas. To attieksmi varēja arī just no medicīnas personāla. Bet - MUĻĶĪBAS! - mūsu asinsanalīzēs alkoholu uzrādīja amplitūdā no 0.01 līdz 0.02 promilēm. Briesmīga dzēruma stadija, ne?
Visskumjākā ir tā attieksme pret tevi, patiešām.
Visi mani draugi un paziņas, kuri ir topošie ārsti - lūdzu nezaudējiet savu cilvēciskumu, lai arī darba apstākļi jums nav un domāju, ka pēc pāris gadiem arī nebūs, tie spožākie - esiet vismaz cilvēcīgi - ar saprotošu un pretimnākošu attieksmi pret pacientu - jums tas būs simtais, tūkstošais gadījums, viņam - iespējams, ka pirmais(un cerams pēdējais) savā dzīvē.
Tagad esmu mājās un veseļojos saviem spēkiem, divas meitenes vēl ir slimnīcā un jācer, ka pret viņām cenšas izturēties kaut cik jauki un, ka viņām nav sajūta, ka viņas tur ir kā liekās, kuras regulāri aizmirst - lai izdarītu viņām to vai vēl kaut ko.
Tādā valstī dzīvojam, diemžēl.
Vizuālam materiālam - manas skaistās kājas un acis - http://twitpic.com/39hwxl un http://twitpic.com/39hwni un http://twitpic.com/39hxd6