ADELISE

Mhhhh, jūtos tik noželojama.

Kā gribas kliegt, ak, kā gribas kliegt. Bet nezinu, vai tas līdzēs. Nezinu. Kā gribas kliegt.

"- Es jau tev teicu - man ir divdesmit gadu, bet jūtos briesmīgi vecs. Gluži kā vecis, kurš jau nodzīvojis savu mūžu. Ar ko mani var pārsteigt? Ar karu? (...) Ar nāvi? (...) ... nu vai nav vienalga kā noliek ķelli? Galvenais taču ir rezultāts, no tā mēs izbēgt nevaram. (...) Vispār es neesmu ne labāks, ne arī sliktāks par citiem. Esmu tāds pats kā visi. Tu man aizliedzi runāt un pēc tam drīz vien jautāji, kas tad ir dzīves jēga. Teikšu pavisam īsi - bēgšana no nāves. Mazliet baigi tas skan, bet tur neko nevar darīt. Ja tev šāda jēga nepatīk, tad to var pateikt arī citādi - bēgšana no dzīves. Tātad jēga ir bēgšanā, bailēs, bijībā. Tu tam netici? Tad kāpēc daudzi baidās pateikt savas patiesās domas, bet izlīdzinās ar jau pārbaudītām frāzēm? Pasaka drošu frāzi un noslēpjas drošā vietā. Un kāpēc dzer? (...) Lai izbēgtu no visa tā, kas katru dienu redzams acu priekšā. Pamēģini aizliegt šņabja ražošanu - cik daudzkārt riebīgāka un pretīgāka mums liksies dzīve!"

Andris Jakubāns, stāstu krājums "Vakariņas ar klaunu", stāsts "Cements".