Noskatījos filmu, pie kuras tiku samērā smieklīgā, drīzāk gan, spontāni nejaušā, veidā. Pusdesmitos vakarā nopērkot to veikalā, jo tā, eu, paskaties cik lēta, mētājās pie citām tādām nolemtām filmām. Reti jau kad tur var atrast ko sakarīgu, vienreiz izdevās Taureņa efektu atrast, bet visbiežāk tur ir briesmīgas(filmēšanas ziņā) krimināla rakstura un lētas pornogrāfijas filmas, kuras filmētas aiz ne ko darīt, nevis radītu skatītājam ko skatāmu.
Vakar vakarā tā arī nesanāca to filmu noskatīties, bet raisoties ziņķārei pameklēju šo to internetā. Priecēja, ka filma vācu valodā un viens no galvenajiem varoņiem ir tas pats, kurš galvenais varonis Goodbye Lenin`ā, priecēja vispār, ka filma vāciska. Manas otrās mājas, iedvesmu un sajūtu vieta.
Šorīt noskatījos un šķiet, ka neesmu vīlusies, patika, pat ļoti.
Mēs jau ikviens patiesībā gribam būt brīvi un darīt un dzīvot kā vēlāmies, bet tad nāk kaut kādi kompromisi, kuri mūs salauž un piespiež.
Atcerējos to sajūtu Berlīnē, izkāpjot ārā no metro, pie Unter den Linden, tumšs, diezgan pavēss. Ielai pa vidu tāds kā mazs parciņš - soliņi, koki. Mēs apsēžamies gandrīz tā, ka apguļamies, mašīnas un tūristu autobusi pabrauc garām, gaismiņas skatlogos, bet tu tur tā kā uz tādas miera salas, skaties kā tava elpa piepilda gaisu. Tajā brīdī, iespējams, tu neesi nekas, bet sev tu esi liela vērtība, - ir labi un neko tajā brīdī vairāk nevajag, laime pilnīga.
Vēlos dzīvot vairāk sev, atteikties no tā, ko man tobrīd nevajag, atteikties no cilvēkiem vajadzīgos brīžos, just cilvēkus vajadzīgos brīžos, just sevi un savas vērtības.
Vakar vakarā tā arī nesanāca to filmu noskatīties, bet raisoties ziņķārei pameklēju šo to internetā. Priecēja, ka filma vācu valodā un viens no galvenajiem varoņiem ir tas pats, kurš galvenais varonis Goodbye Lenin`ā, priecēja vispār, ka filma vāciska. Manas otrās mājas, iedvesmu un sajūtu vieta.
Šorīt noskatījos un šķiet, ka neesmu vīlusies, patika, pat ļoti.
Mēs jau ikviens patiesībā gribam būt brīvi un darīt un dzīvot kā vēlāmies, bet tad nāk kaut kādi kompromisi, kuri mūs salauž un piespiež.
Atcerējos to sajūtu Berlīnē, izkāpjot ārā no metro, pie Unter den Linden, tumšs, diezgan pavēss. Ielai pa vidu tāds kā mazs parciņš - soliņi, koki. Mēs apsēžamies gandrīz tā, ka apguļamies, mašīnas un tūristu autobusi pabrauc garām, gaismiņas skatlogos, bet tu tur tā kā uz tādas miera salas, skaties kā tava elpa piepilda gaisu. Tajā brīdī, iespējams, tu neesi nekas, bet sev tu esi liela vērtība, - ir labi un neko tajā brīdī vairāk nevajag, laime pilnīga.
Vēlos dzīvot vairāk sev, atteikties no tā, ko man tobrīd nevajag, atteikties no cilvēkiem vajadzīgos brīžos, just cilvēkus vajadzīgos brīžos, just sevi un savas vērtības.