| bū. bū. bū. | 23. Aug 2005 @ 23:16 |
|---|
|
LAbdien, man ir pagalam saguruši pirksti, kas rada nopietnas problēmas rakstīšanas procesā, turklāt esmu kārtējo reizi pamatīgi nokaunējusies savu dumjo vecāku dēļ. Bļin, biju ''Meža kaķī''. Kolosāli vispār--- tās virves, augstums, bailes no tā un viss pārējais. Taču mani vecāki mēdz būt smieklīgi. Mamma. Jā, tieši viņa. Uzkarās kkādā nobraucienā tur un viņas draudzene brēkāja pēc palīdzības takā slima vista...nu buu, kad ieradās nenormāli smukai, vnk siekalzaķis viņu glābt, šī nebeidza brēkāt kā slima vista. viņa brēkāja visādus jaukus jautājumsus kā --- ''nu, bieži tā nākās palīdzēt?'', ''esam šodien pirmās?'', ''kā tad tu glābsi? Labāk ej no otras puses, tā būtu izdevīgāk..nu pamēģini taču!'' bļin un tad viņma sāka acīmredzami flirtēt ar šo, kaut gan viņai ir kādi 36, bet šim labākajā gadījumā 19...bet slodze bija laba. Iesaku pamēģināt.Garastāvoklis::  hopeful Mūzika: Hospitāļu iela - Sirds |
| apnicis riits. | 7. Jun 2005 @ 14:38 |
|---|
|
Esnez, vnk es jūtos tā. Tā, kā nemaz nevajadzētu.
Apnicis rīts.
Vēl ceriņos karājas rasas lāses,
Saulstari starp lapām ložņā.
Noguris.
Tik noguris, ka nemana skaistuma pļavā.
Starp gundegu ziedlapām taureņi,
Smilgu slaikie stāvi.
Viņa stāv.
Kājām vēl cieši pie zemes,
Minot cieto klints virsmu,
Bet prāts jau sen kā tur lejā,
Pie pērļu zvejniekiem, tumšajās dzīlēs.
Pienenes vēl neatvērušās pēc nakts guļas.
Vēl tikai rīts.
Apnicis rīts.
Tās, aizturējušas elpu, gaida.
Viens solis uz priekšu..
Un visas mokas atstātas pārējiem,
Lai jau.
Jau noguris.
Viens atpakaļ-
Un viss tas pašai.
Bet cilvēks jau mūždien ir bijis egoists.
Ne viņa.
Viņa modās elsām uz lūpām.
Klusām.
Asarām acīs un sirdī.
Tad brokastis baltos palagos-
Grauzdiņus, kafiju, tēju, vīnu, siltas rokas, pārpratumus?
Viņš priecājās tās smaida.
Starp asarām.
Atnest tev zvaigznes? Saskaitīt smiltis jūrā?
Es to varu.
Tikai smaidi, priecājies, nāc, celies, iesim..
Putni aiz loga dziedāja.
Atvilkti zīda aizkari, viss.
Bet piecelties bija grūti.
Asaras kaklā, lielā kamolā spieda uz leju.
Mīkstajā pēlī iegrimusi, viņa gulēja.
Tā bija tai rītā.
Apnikušā rītā.
Viņš skrien tai pakaļ ar suņiem.
Kad, naktskreklam plīvojot, viņa sper soli.
Viņam kabatā saujiņa zvaigžņu, vēl nenožuvušu debesu sāpju.
Viņai pērles matos.
Vējš pūš no ziemeļiem, viņam sejā.
Noguris.
Tik noguris, ka nemana skaistuma pļavā.
Starp gundegu ziedlapām taureņi,
Smilgu slaikie stāvi.
Viņa to neredz,
Laiks apstājies, lai pārdomātu.
Lai saprastu, atpūstos.
Bet ir jau par vēlu, ir apnicis.
Apnicis rīts.
Viņš pēc tam kaisīja zvaigznes tai pāri,
Saujām vien.
Jo viņš varēja visu.
Visu.
Pat būdams tik noguris.Garastāvoklis::  confused |
| pat lloti. | 6. Jun 2005 @ 09:48 |
|---|
|
Manā dzīvē ir nepieciešāms tikai fortoaparāts. Digitālais. Un princeškleita varbūt. Tas arī viss. |
| Boooooring | 2. Jun 2005 @ 12:43 |
|---|
|
Brīvdienas IR sākušās, jeeeej, bet nekas interesants pagaidām šai sakarā nav noticis..jeeej, ja neņem vērā BUMS BUMS BUMS deviņos no rīta pa trepēm augšā lejā BĀC!aizcērtās durvis..nu kurš idiots izgudrojis mazus bērnus? Pasakiet tikai, norausies..
ojaa, dzīve pļavā nav diezko incanta..huh:D:DGarastāvoklis::  bored |
|
|