ad_nauseam's Journal

2:06pm: atkal laikam kaut ko nepareizi uzrakstiju, aizkeru nepareizo noti, netrapiju riktigaja tonkarta. saaku jau pierast. nekas, paaries. (tas par to vestuli T. nevajadzeja man rakstit, nevajadzeja vispar atbildet. bet nevareju savadak - nebutu varejusi. meitene no manis aiziet loti, loti lenam)
braalis teica, ka gaidot otro siici. zinama mera parsteigums, jo nebiju domajusi, ka atlausies. bet laikam cilvekiem ir citi apsverumi, kuri man klust aizvien talaki un talaki. arii pie taa nakas pierast.
uz ielas redzeju mammas maasu - saules izkrunkotu seju un groteski spilgtaam, oranzigi sarkanam lupam. es negribu, lai pec gadiem ari bralja berni mani redzetu tadu pashu un domatu lidzigas domas. es centishos, lai taa nebutu.

7:01pm: ir tadas dziesmas
jaa, ir tadas dziesmas. tadas, kas aizskar tieshi tur, tajaa mikroskopiskajaa punktaa, par kura eksistenci nemaz nenojauti. kuras traapa tik preciizi, ka jasalecas - au! un taas nav taas, kas ir vienkarshi skumiigas un jau a priori zinams, ka bus jaraud. nee, taas ir kjipa vienkarshas dziesmas. "nekas ipashs", varetu teikt - citi. bet tevi, vot tieshi tevi, kaut kada viena/paaris/dazhas konkretas dziesmas aizker taa, ka citreiz pat bail klausities lidz galam. un bail pat teikt kadam citam, cik personiski un cik dzili shis skanu virknejums tevi aizker. jo liekas, ja pateiksi, buusi pavisam kails.
tadas dziesmas jaapbrino klusiba, jo gribas ticet, ka taas ir tikai un vienigi tavas.