: Pavasaris - šmavasaris.
Vizinoties šodien pa intensīvāko satiksmi valstī (kāda mūsu pilsētā - galvā ir vienmēr), vēroju ziemas negribīgo aizvākšanos un pavasara vēl negribīgāko atvilkšanos. Pestīti no aukstuma un sniega netiekam jau pārāk ilgi. Lieldienu gavēnis tiek ievērots _ļoti_ nosacīti. Aizvru acis un redzu sevi, sēžam uz paplata akmens, ar zobenzobu tīģera ādu pār plecu, primitīviem sejas vaibstiem, pa tvērienam novietotu, no koka iztēstu bozi, ieskauts nežēlīgā smakā, kas nāk kautkur no alas dzīlēm. Nekādas renesanses. Akmens laikmets - stipra lieta. Ledus periodos, kad, gadu tukstošiem (laikam pat simtiem gadu tūkstošu) pavasari neviens neredzēja, bija protams sliktāk nekā mums ir patreiz. Mātīte kvēpa, ēdiena vietā skops miesās, kupenās mītošs zobenzobu sesks un neviena vieninieka vai nullītes tuvākos pāris miljonus gadu. Nesenais gājiens uz zoodārzu (kur starpcitu ir visnotaļ patīkami pavadīt laiku saulainā pavasara dienā) atstāja atmiņā smaku, ko izdala zvērs, kas mēģina sevi izklaidēt četros būra kvadrātmetros. Atgriežoties pie pirmatnības, šķiet varētu būt diezgan nepatīkami, dzīvot laikā, kad nedz tu, nedz kāds no taviem senčiem, nav redzējis pavasari un vēl n-tos simtos paaudžu neieraudzīs. Šī mūža modes tendences ir mamuta kažoka dibendaļas kamzolis, kuram pa 10 ikdienišķas nēsāšanas gadiem uz pakaļas vairs nav nevienas pūkas (notrinās sēžot uz dažādas porianības pakāpes celmiem un akmeņiem). Alu vītietis Hmm-emms (lasās neartikulēti, vienkopus, mazliet pieklusināti izdvešot otros "mm") bezjēdzīgā izdzīvošanas cīņā ar, pieņemsim lāci atnesa savai mātītei reāli stilīgu , pūkainu cepuri - izdrapētu lāča "olu kuli". Piešuj tai maliņu un sanāk reāls "pimpin' hat". Skaisti. Vispār no lāča ļipas sanāk reāli laba parūka mātītes kaunumam... tas noteikti padara jebkuru mamuta atdauzītu un vilku saskrāpētu vīrieti karstu... i guess... Taču atgriežoties pie pavasara, viena mēneša laikā cilvēku optimisms var palielināties pietiekami, lai "drapētā lāča olu kule" uz galvas un ļipa, kas pietīta pie kaunuma, radītu vēlmi turpināt dzimtu atkal un atkal, pietiekami ilgi, lai es te patreiz sēdētu un ļautu augstu attīstītas civilizācijas produktam pārvērst savas roku kustības vieninieciņos un nullītēs. Un tomēr no pirmatnējā cilvēka alas dzīlēm laikam reāli smirdēja, tas kakts, kurā sakrauti tā dēvētie pārtikas krājumi vēl tā, bet tā miga... mjā...
Vizinoties šodien pa intensīvāko satiksmi valstī (kāda mūsu pilsētā - galvā ir vienmēr), vēroju ziemas negribīgo aizvākšanos un pavasara vēl negribīgāko atvilkšanos. Pestīti no aukstuma un sniega netiekam jau pārāk ilgi. Lieldienu gavēnis tiek ievērots _ļoti_ nosacīti. Aizvru acis un redzu sevi, sēžam uz paplata akmens, ar zobenzobu tīģera ādu pār plecu, primitīviem sejas vaibstiem, pa tvērienam novietotu, no koka iztēstu bozi, ieskauts nežēlīgā smakā, kas nāk kautkur no alas dzīlēm. Nekādas renesanses. Akmens laikmets - stipra lieta. Ledus periodos, kad, gadu tukstošiem (laikam pat simtiem gadu tūkstošu) pavasari neviens neredzēja, bija protams sliktāk nekā mums ir patreiz. Mātīte kvēpa, ēdiena vietā skops miesās, kupenās mītošs zobenzobu sesks un neviena vieninieka vai nullītes tuvākos pāris miljonus gadu. Nesenais gājiens uz zoodārzu (kur starpcitu ir visnotaļ patīkami pavadīt laiku saulainā pavasara dienā) atstāja atmiņā smaku, ko izdala zvērs, kas mēģina sevi izklaidēt četros būra kvadrātmetros. Atgriežoties pie pirmatnības, šķiet varētu būt diezgan nepatīkami, dzīvot laikā, kad nedz tu, nedz kāds no taviem senčiem, nav redzējis pavasari un vēl n-tos simtos paaudžu neieraudzīs. Šī mūža modes tendences ir mamuta kažoka dibendaļas kamzolis, kuram pa 10 ikdienišķas nēsāšanas gadiem uz pakaļas vairs nav nevienas pūkas (notrinās sēžot uz dažādas porianības pakāpes celmiem un akmeņiem). Alu vītietis Hmm-emms (lasās neartikulēti, vienkopus, mazliet pieklusināti izdvešot otros "mm") bezjēdzīgā izdzīvošanas cīņā ar, pieņemsim lāci atnesa savai mātītei reāli stilīgu , pūkainu cepuri - izdrapētu lāča "olu kuli". Piešuj tai maliņu un sanāk reāls "pimpin' hat". Skaisti. Vispār no lāča ļipas sanāk reāli laba parūka mātītes kaunumam... tas noteikti padara jebkuru mamuta atdauzītu un vilku saskrāpētu vīrieti karstu... i guess... Taču atgriežoties pie pavasara, viena mēneša laikā cilvēku optimisms var palielināties pietiekami, lai "drapētā lāča olu kule" uz galvas un ļipa, kas pietīta pie kaunuma, radītu vēlmi turpināt dzimtu atkal un atkal, pietiekami ilgi, lai es te patreiz sēdētu un ļautu augstu attīstītas civilizācijas produktam pārvērst savas roku kustības vieninieciņos un nullītēs. Un tomēr no pirmatnējā cilvēka alas dzīlēm laikam reāli smirdēja, tas kakts, kurā sakrauti tā dēvētie pārtikas krājumi vēl tā, bet tā miga... mjā...
Current Mood: cynical
Current Music: AX Station Live