9. Jūnijs 2018

• 9.6.18 20:34
• Var jau teikt visu ko.
  Bet turpmāk kad mani sūtīs uz asinsanalīzēm, es pieprasīšu tajā dienā slimības lapu.
  Man tā jau riebjas tas pasākums, bet nu ar vajadzēja sakrist.
  Jānākot tukšā dūšā, tātad agri no rīta.
  Jaiedur šķibi un anormāli sāpīgi.
  Jatirinās tur mega ilgi, tā ka pie katras kustības visu jūtu un sāp vēl vairāk.
  Telpa bez gaisa.
  Un tieši acu priekšā nākamais pacients, kuram dara visu to pašu ko man.
  Skatīties nav kur, elpot nav ko, riebīgi sāp tās dar'bības.
  Ļogiski sāk reibt galva un paliek sūdīgi. ne nu labi ka ātri noreāģēja un ātri iedeva ožamo spirtu un atvēra logu.
  Labi štrunts par to. a man ta pus diena sapista, kamēr attiet no tās sajūtas un dabū ka normāli var padomāt un sākt ko darīt. nemaz nerunājot ka visu dienu pie lielākas daļas kustību sāp tā vieta.
  Ibio maķ kā sapista brīvdiena.
  Finālā divās dienas esmu izidarijis visu to huiņu ko vajadzējā vienā. tjipa biju uz vienu, nevis uz diviem, treniņiem, un tas viens arī tāds konkrēti sapists.
  Nu labi, rīt aizbraukšu. Bet tas nemaina sapistās brīvdienas un to ka nēesmu neko treniņiem izdarījis no tā ko vajadzēja. jo tajā laikā kad man tam bija ieplānots laiks, man bija jaatiet no tās huiņas.
  
  Bez tām šodien arī nodarbojos ar kaut kādu huiņu 5h garumā, nevis ar to ko man vajadzēja. Jo lūk dažs labs radinieks ir princese un nevar uzreiz nodefinēt ko vajag un ko nē.
  
  BTW skatos tarifu plānus jaunam numuram. lai darbs un tie 4-5 svarīgie cilvēki mani var sazvanīt un es kādam piezvanīt. Jo aizvien vairāk gribās pazust no radinieku redzes loka.
  Nekas jau nav mainījies pa lielam. Bērnībā es nevarēju darīt daudzas lietas, jo dārgi(a katru gadu aizbraukt uz ārzemēm gan var), tagad es nevaru darīt, jo man vajag palidzēt.
  Huļi palidzēt? par ko? kā vēl?
  Bļin nopirku zālespļāvēju lai laukos būtu mauriņu ar ko nopļaut. ne nu labi pilns ar sievietēm, bet divas ar garantiju māk rīkoties ar pļāvēju, un pļauj vietā, kur hujovāka zeme ir. a te uz pusstundiņu neviens nevar atnākt. Tādēļ, man ir japiš 150km vienā virzienā, lai nopļautu mauriņu. Tā kā nēesmu miljonārs, kuram pieder benzintanks, autoserviss, un laika ir tik daudz, ka katru dienu pavadu 4h spļaujot griestos! Tad uzskatu ka drīkstu pasūtīt dirst! A jā mauriņs nav mans ja kas.
  Vispār kāda starpība, ar jauno iekaŗtu ja neviens envar nopļaut mauriņu, tad lai ir vecā. moš japārdod jaunā un nauda janodzer?
  vai arī vienkārši man ir kādas utopiskas idejas, ka mans brīvais laiks ir vairāk mana darīšana, nevis kolektīva, mana laika(arī resursu, patiesībā) sadalīšana, bez manas piekrišanas?
  Es šķeit māku rēķināt, un zinu ka nav jēgas dzīties vairākas reizes gadā 150km(vienā virzienā), lai audzētu kartupeļus, jo lētāk ir nopirkt tirgū. Īpaši ja mans kartupeļu patēriņš mājas ir zem 10kg gadā! Bieži apbrīnoju pieaugušus cilvēkus, kuri to dara, ar kaut kādu msitisku pārliecību. Tādēl arī naudas nav un nebūs!
• 7 rakstair doma