Neziņa smacē. Lēni un mokoši beidz mani nost. Par viņu nekas nav zināms. Viņš nav devis ziņu ne man, ne saviem draugiem kopš atkal mūs pameta. Kāpēc, nu kāpēc mani tas vispār uztrauc? Kāpēc es vēlos zināt kā viņam iet? Ja cilvēks ir kā pazudis no zemes virsas, tas var nozīmēt tikai divas lietas - vai nu viņam iet brīnišķīgi, vai briesmīgi. Ja vien es būtu tik stipra, lai noliktu visu pie malas un dodos tur. Nekas nebūtu apsolīts, nekādu garantiju. Tomēr būtu cerība, ka es, vienreiz par visām reizēm, spētu atzīties un beigt izlikties. Man ir apriebies spēlēt šo naivo teātri, kas drāž manu sirdi kā zīmuli. Tik ļoti sāp. Un nerimstas. 

Izbēgt var tikai sapnī. Tur, kur mani atkal tur Tavas rokas. Tur, kur es esmu drošība. Guļu, ar pievērtām acīm un klausos sirdspukstu duetā. Skaņa, kas izdzēš realitāti un aptur mirkli. Atkal parādās apziņa, ka esmu vienīgā, kas spēj būt Tev tik tuvu. Vienīgā, kas zina kā likt Tev justies labi. Un atkal Tu aizmiedz manā klēpī. Kā agrāk. Šī apziņa, kas mani tur pie Tevis, nav mirusi. Ja arī tā ir maldīga - tā silda. Vienmēr, kad Tu esi klāt, Tu liec man būt labākai. Es pat necenšoties kļūstu par sev pašai patīkamāku cilvēku. Un tagad, kad Tevis nav, jūtu, ka atkal grimtu aizvien dziļāk bedrē. Es nevaru atrast spēku tam pretoties. Man nav neviena. Nav iemesla.

Saldus sapņus.