putekļu pilsēta

Patiesiibaa tu salauzi manu sirdi, bet es izlikshos, ka viss ir kaartiibaa. Laiks vienalga straadaa manaa labaa. No manis tev netikt valjaa vismaz triis meeneshus, jo tuvu vien buushu. Un tu zini, kur mani atrast, un gan jau, ka tiksimies, jo gimene mums ir kopiiga. Ar laiku es tikshu sev paari, paarvaakshos un padoshos taviem apskaavieniem. Un shoreiz pa iistam un bez baileem par notiekosho. Es tev doshu triis meeneshus, lai tu speetu aizmirst mani. Un tad es atgrieziishos labaaka un atkal tevi savaldzinaashu, jo es tevi gribu.

es esmu dziives lutekle.

nekad neaizmirst kaadu, kas tavaa dziive reiz ir ieneemis nozimiigu vietu.
ja es vareetu/driiksteetu, es vinu apskautu taa stipri , stipri un ar asaraam aciis drosi vien veeleetos, lai nekas no taa visa, kas ir noticis, nekad nenotiktu.
bet arii laimiigaaka kaa tagad es nespeetu buut. vina taapat.

neviens nekad nebūs tik sliktās domās par mani, kā tikai es pati, bet,
tiklīdz TU man to pārmet, KAS PIE VELNA ESI TU, lai atļautos mani kritizēt.
cilvēkiem kaut kā liekas, ka mani pazīst.
pusi es vienkārši tēloju, lai mani nespētu ievainot.
rīt atkal uzvilkšu savu samāksloto smaidu.