ir tikai mirklis brīvībai un apnikumam...pie kafijas krūzes pusdienās, nekas, ka pat brokastis nav ēstas, bet sapņu telpa ir par mazu lai paturētu sevī ikvienu elpu un neizraudātu asaru...pazudusi realitāte, sniegs aizputinājis visus melnos caurumus un akal jau ir vēlme ko nosmērēt, ko izkausēt lai varētu jaunu sniega kārtu klāt visam pa virsu... 2dienas rīts atausa miegains ar izspūrušiem matiem, bailīgi jau atkal ieelpot ko jaunu un nepazīstamu...rokas trīcēja un nemaldīgs uztraukums jau visu iepriekšējo nakti, bet tad jau 2diena bij klāt un atņēma realitāti...acis...kas?aha..lab paga...man telefons zvana...vai zināji(tukšums) vai izprast var ja vārdus raksta un samaina vietām to secību un pat burtus?zini man tīk Tevi mānīt...labi spēlēsim spēli pēc Taviem noteikumiem..vai sāpēs?es nezinu... 2dienas vakars...sushi...sajūta, kura nekad nebeigsies...vēlme to atkārtot, bet vai man vajag?tagad jau liekas, ka nekas jau sevišķš nebij'... nakts arī dīvaina...ne manas mājas...ne mana gulta...nekas mans, bet kā mājās...domu lidojums šeit tik neapturams un vienreizējs...sajūta, ka nepiedzimu tur, kur vajadzēja... rīts aizmiegojušām bērna acīm skatījās manī...kaut kas jau atkal apmaldījies.. kafija ir mana pārtika, pārtikt no tā ko man dod...nē es nemāku...es to gribu iegūt...vienmēr man vajadzēs to, kas patiesībā nebūt nav priekš manis, bet ja nu tā ir...
|