Dzīvoja reiz dvīņi - Džons un Džeks. Džonam nomira sieva, bet Džekam tajā pašā laikā nogrima laiva. Līdzjūtīgā kaimiņiene Donna satika Džeku un, noturējusi viņu par Džonu, izteica līdzjūtību sakarā ar lielo zaudējumu.
Džeks atteica:
- Ak, nav jau tik traki, es pat priecājos, ka tiku no tā grausta vaļā. Viņa bija galīgi izrūsējusi. Dibens sačokurojies un smirdēja pēc beigtām zivīm. Visu laiku tecēja un čīkstēja, bija grūti viņu noturēt taisni, un tas caurums priekšā kļuva lielāks ar katru reizi, kad viņu lietoju. Bet tad tie četri asie puiši viņu no manis aizņēmās uz nedēļas nogali, un tas veco piebeidza. Es brīdināju, ka liela prieka no viņas nebūs, bet šie nelikās mierā. Puiši mēģināja tikt viņā iekšā visi reize - un, kamēr izmēģinājās visādos stāvokļos, mana večiņa pārlūza vidū pušu...
Kaimiņiene noģība...
+++
Tiesas zālē.
Tiesnesis: Apsūdzētais, vai jūs nositāt garāmgājēju ar lielu cirvi?
Apsūdzētais: Jā.
Balss no zāles: Ak tu, kretīns.
Tiesnesis: Lūdzu, klusumu zālē. Apsūdzētais, pēc tam jūs nogalinājāt pastnieku, sitot viņam pa galvu ar lāpstu?
Apsūdzētais: Tieši tā.
Balss no zāles: Maita, tāds maita.
Tiesnesis: Es saprotu, tas izklausās briesmīgi, bet lūdzu savaldieties.
Balss no zāles: Kā var savaldīties, es šim nelietim dzīvoju kaimiņos desmit gadus. Kā gāju pie viņa aizņemties cirvi vai lāpstu, šis tikai : "nav man, nav."
+++
Tēvs saka: „Dēls, rīt iesim sienu pļaut.”
Dēls: „Es nepļaušu.”
Tēvs: „Nē, pļausi gan.”
No rīta aiziet abi uz pļavu. Tēvs saka: „Es aizmirsu ūdeni paņemt, aizej atnes.”
Dēls iet uz mājām, ierauga, ka māte ar kaimiņu ar seksu nodarbojas ne pa jokam. Nolēma nedaudz pagaidīt. Māte saka kaimiņam:
„Tu savu kreklu uzmet uz siena kaudzes, lai tad kad es iešu pusdienas nest – es pie Tevis aizietu nevis pie vīra.”
Dēls iet atpakaļ uz pļavu un ierauga, ka tēvs ķēvi ņem priekšā. Nu dēls pagaida, kamēr process pabeigsies. Pieiet pie tēva un saka:
„Māte teica, lai tu savu kreklu uzmet uz siena kaudzes, lai viņa nesajauc tevi ar kaimiņu kad pusdienas nesīs.”
Māte nāca un nokļuva pie tēva. Neko darīt. Tēvs saka dēlam:
„Aizej aiznes kaimiņam šņabīti, a to viņš tāds saskumis izskatās.”
Dēls šņabīti izdzer pats, aiziet pie kaimiņa un saka:
„Tēvs uzzināja, ka tu māti drātē, un nāks tūliņ tevi ar cirvi sist nost.”
Kaimiņš nenoticēja. Dēls atgriežas pie tēva un saka:
„Kaimiņam rati salūzuši, cirvi prasa lai aiznes.”
Tēvs ņem cirvi un iet pie kaimiņa. Kaimiņš ierauga un metas bēgt, tēvs šim pakaļ. Māte prasa dēlam, kāpēc tēvs skraida pakaļ kaimiņam, un dēls atbild:
„Nu tēvs uzzināja, ka tu viņu krāp ar kaimiņu, nolēma viņu sist nost un pēc tam tevi arī sitīs nost.”
Māte galvu saķērusi skrien uz ciemu. Tēvs kaimiņu tā arī nenoķēris atnāk atpakaļ uz pļavu un prasa:
„A kur māte aizskrēja?” Dēls atbild:
„Māte uzzināja, ka tu ķēvi drāzi, aizskrēja uz ciemu visiem stāstīt.”
Tēvs pielec kājās un skrien mātei pakaļ. Dēls piesmēķē cigareti, atguļas pret siena kaudzi un saka:
„Es taču teicu, ka nepļaušu – značit nepļaušu.”
!