sēžu te pie lqmpqs un ir vēls. graužu augļu un riekstu maisījumu, meklēju internetā biļetes ceļojumiem, kas nekad netiks realizēti, jūtos pilnīgi parasta, varbūt pat mazliet satraukta par savu pelēcīgumu, bet ir labi. labi kļūst no tās ķecerīgās domas, ka es varētu sevi piespiest iedomāties, ka darbs neeksistē. ka aizvien esmu kaut kādā vidusskolas/augstskolas posmā, kad var iztikt ar 10 latiem nedēļā un var visu nakti kaut ko ņemties un no rīta celties diesvienzinkad. es pirms pusdienām vairs nesmēķēju, bet es gribētu tādā bezdarba rītā piecelties, uzlikt muzačku, sataisīt kafiju vai ko tur un smēķēt.