es, paklau, nesaprotu, kā man tagad būt ar šitiem matiem. es nespēju ieiet tēlā. vispār mazliet atgādina vidusskolas pirmos gadus, kad bija vēl īsāki un kad es biju bosiks un draiskule vienlaicīgi, bet es gribētu domāt, ka tagad esmu cita, tāpēc arī ar to identitāti neprotu šobrīd saistīties. nu, kā būt? vēl varbūt mammu atgādina, bet arī par to es gribētu, lai tā nav.