15:53
Kad šorīt gāju cauri Vērmaņparkam, garām pasteidzās simpātisks, patīkami smaržojošs un viegli sirmot sācis vīrietis ap 40. Nu tāds, labi ğērbies, noteikti galants un situēts, un visas labās lietas. Iedomājos – es gribētu ar tādu būt kopā ? Nnnēē. Par vecu un par steidzīgu. Domas sāka peldēt pa iedomātu vīriešu jūru, mēğinot izcelt to, kurš man patiktu. Francūzis kāds ? Nea. Nekā tur nav. Ziepju burbuļi. Pēc tam ienāca prātā daži reāli man zināmi vīrieši, bet ar viņiem kopā es sevi nevaru iedomāties, taču tad kā silta gaisma uznira patiesība. Manas domas mani aizsauca pie Tevis. Uzreiz bija skaidrs, ka Tu esi īstais. Es lieliski varēju iedomāties sevi Tev blakus. Es atcerējos visus lieliskos rītus. Es ieliku Tavā plaukstā savu sirdi un nebaidījos. Tu man patiki. Es murrāju. Es padevos un atdevos. Es nemeklējos apkārt. Es visu piedevu un lūdzu piedošanu. Es biju Tava. Es esmu Tava.
Gāju un auklēju pie sevis šo domu – no visiem pasaules vīriešiem Tu man patīc vislabāk. Varen silta doma.