| 11:54a |
Kur tu skriesi? Tāpat nekur neaizskriesi. Apsēdies.
Noreibums no dienas ir gandrīz kā noreibums no vīna. Gribas aizvērt acis un parādās lidojuma sajūta. Nāk miegs un ir mazliet nelabi. Apsēdies.
Tu kusties pats. Tu kusties iekšēji. Kāda starpība, kas būs rīt un kas bija vakar? Tu kusties tagad.
Savu elpu reti kurš pamana. Un kurš viņu saskaita? Cik elpu ir no sākuma līdz beigām?
Vienkārši būt. Būt turpat. Būt turpat, kur ir tava elpa.
Saule spīd un zivis rotaļājas upes virspusē. Taurenis smaida.
Es izstaipījos. Es atkal kaut ko salauzu. Es atkal salauzu sacietējušu domu.
No kā sastāv “es”? “Es” ir būvēts no cepumiem. No sakaltušām maizes šķēlītēm. No sacietējušām domām.
Ieskaties sevī. Vai kāds zina, kur jāskatās? Jāskatās ir tuvu. Nē, vēl tuvāk. Tie, kas meklē tālu un dziļi, nevar atrast sevi.
Tu domā, ka esi kaut kas liels? Tu esi netverams. Tik netverams, ka tevis gandrīz nav. Tik netverams kā gaiss mežā starp kokiem.
Tu gribi zināt, kā es staigāju pa mežu? Tikai tu pats vari staigāt pa mežu. Kamēr tu nestaigāsi, tikmēr nesapratīsi, kā es staigāju pa mežu.
Vējš kustina lapas. Tas ir tāpat kā tu kustini savas rokas. Tas ir tieši tāpat, un tieši tas esi tu.
Tu puksti. Tu klausies. Tu atver un aizver acis. Un to visu tūlīt aizmirsti. |