| 10:39a |
Pamodini sevī cilvēku, kas staigā pa krītošiem lietus pilieniem. Staigā kailām pēdām un elpo. Klausās izmirkušu garu deju uz palodzes. Sirds baidīšanos.
Man patīk gaismas plankums uz griestiem, kas pamazām kļūst par ēnu. Gulēšana nomodā.
Es neieredzu telefonu, kas tā arī neiepīkstas. Lai kā es gaidītu.
Labi. Es šūpošos pusmiega viļņos un klausīšos lietus pilienus. Un izlikšos, ka man neko nevajag. Slapji gariņi mazām pēdiņām lēkā pa skārdu.
Skumjas var būt tik vieglas. Tik čukstošas. Tik sapņainas. |