Pirmā pēcsvētku diena sākās agri.
5:40 ceļos
6:50 Rīga
baseins ar jauno cepurīti un brillē, riktīgi labs
tālāk dzīvoklis un darbs
Rukāju kā mazais ezītis, jo darba kaudzēm
pusdienās iekožu šašliku
otrājā dienas daļā turpinu rauties
vakarā volis
un vēl viens savādāks tusiņš U-ielā
mājās līdz ar jaunas dienas sākumu...

Ēdu mandarīnus, garšīgi maitas

Nācu pie atklāsmes, ka esmu laikam cietis pirmo konkrēto aplauzienu pēdējajos pāris gados. Iepriekšējie lauzieni nāca un gāja un pēc pāris nedēļām par to pat vairs neatcerējos, bet šis negrib iet prom un tepat vien ir... Tā var arī dusmīgs uz pasauli palikt.

Zinu daudz ko tādu, ko citi, izņemot cilvēkus, kas to man uzticējuši, nemaz nezin un iespējams pat nenojauš. Sākot ar brāļukiem, kas dalās ar savām bēdām un priekiem, un beidzot ar kolēģiem, kam katram ir pa savai mazo un lielo noslēpumu čupiņai.
Nevaru īsti saprast - esmu cilvēks kurš prot uzklausīt un glabāt noslēpumus vai arī vienkārši pagados pa rokai un tad nu man tiek viss izklāstīts... Sliecos domāt par pirmo variantu.

Bet galu galā kaut kā savādi sanāk, no šīm zināšanām man pašam it-ne-kāds labums nav. Tikai tas, ka citreiz pie manis piekāpj un izklāsta savas bēdas kāds no cilvēkiem, ko esmu pieņēmis.

Mūzika: Snoop Dog - Next Episode