Tomēr cilvēki ir ziņkārīgas būtnes, un ja vēl ir paveicies dabūt no vecākiem pietiekoši labu pelēko šūnu pūriņu, tad kas tik neatklājas, kad labi paskatās.
Šoreiz par upuri krita cilvēciņš, kurš tālu nav jāmeklē. Esmu sācis skatīties un redzu daudz un sīki. Itkā nejauši, bet laikam jau tomēr likumsakarīgi, ka man galvā rodās tieši tie jautājumi, kas uzdodot nes īstās atbildes.
Interesanti vai ar saviem jautājumiem varu likt cilvēkam, kas principā nemelo, melot? Droši vien ka varu jau. Iedzen stūrī un lai tiktu prom samelosies... Tad jau redzēs.
Pats par sevi: es savādāk nemāku... Par kaut ko ir jādomā. Brīvdienās domāju, kā labāk nogalēt kādu zvēriņu, pašam nesavainoties darbojoties ar nazi, smērējot sviestmaizes un ne-tikai utt., bet DD domas iet citur, un Tu ir pateicīgs materiāls domāšanai.

Var jau būt, ka ir taisnība un neesi pateicīgs materiāls, varbūt arī esi...

Incanti rīt ar mani kāds runās? Ja nē būs jādomā kā atvainoties...

Kaut kā stulbi šitā skumt par to, kas ir tik tuvs, bet tajā pašā laikā nesasniedzams. Gruzos tālāk. Pat 28 Days Later neuzlabo omu :S
Vienkārši PSD.