Katru rītu dodoties uz darbu nevar pat iedomāties, kā izvērtīsies diena. Brīžiem rīti vienkārši ir kā pastaiga pa piesnigušu mežu, kur aiz katra koka un krūma ir pa mazam noslēpumam, kas tev atklājas un nes prieku. Brīžiem atkal domās satrakojas un aizbrāžas dzīlēs tumšajās, kur mīt tas, ko nevajag laist laukā... Tad cenšos noslēgties no cilvēkiem, nevietā izteikts vārds spēj nodarīt lielu ļaunumu...

Viens cilvēciņš šādus vārdus uzrakstīja "Vecāki mani bērnībā mācija draudzēties un spēlēties ar visiem bērniem smilšukastē..."
Viedi tomēr, kaut arī es tā vēl nemāku :S