Nez kapēc šodien esmu kļuvis tik sasodīti nikns uz visiem un visu, ka negribas runāt pat ar vistuvākajiem... Spītīgi klusēju, ko pamana arī pārējie, bet darīt neko nedara, paša bezspēcība un nolemtība par visu. Neesmu vairs tas pats, kas iepriekš. Pārkāpju savu pārliecību un eju pāri ielai pie sarkanā neskatoties brauc vai nebrauc mašīna...

Esmu Ne tājā vietā un Ne tajā laikā...

Pāris uzmundrinājuma pilni teikumi un lēnām atgriežos pie vecajām vērtībām. Pietiek dusmoties un trakot to lietu dēļ, ko manis spēkos nav mainīt. Kam jānotiek, tas notiksies...
PALDIES par atbalstu...