Kārtējais vakars, kad spēlējam voli, bet nav miera man. Pa galvu šaudās trakulīgas domas. Mest pie malas šo visu projektu, kas vairāk sāpes nekā prieku sagādā un kur labvēlīga iznākuma varbūtība ir ļoti maza vai arī turpināt turēties līdzās, ja nu tomēr... Pamest kaut kā žēl un vnk neceļas roka to darīt, bet ilgi tā sevi mocīt arī nav prāta darbs. Sadarīšu kādas muļķības, ko pēc tam pats nožēlošu un citi nesapratīs. Tik stulbā situācijā sen nav būts. Jāturpina domāt, varbūt kas labs sadomājas.

Pašlaik vienīgā dūdiņa, kas mani ievēro - ir Medību dieviete Diāna , kas sūta savus pieskatāmos dzīvniekus gandrīz drošā nāvē zem manām lodēm... Krietns pulciņš dzīvnieku vēl tagad skraidītu pa mežu un priecētu acis, ja vien kāds būtu...

6-dien jādodas atkal uz mežu... Zaudēšu vēl krikumiņu no sevis, bet vismaz galvā nebūs muļķīgās domas.

Garastāvoklis:: Gruzonsss