Radās plančiks aizbraukt uz pakalnu padēļot... No sākuma bija doma vilkt uz Valmieras Baiļu kalnu, bet sakarā ar salīdzinoši palielo kompāniju - 7 cilvēki un ilgo taisīšanos sapratām, ka līdz darba laika beigām tik tālu netiksim. Next sarakstā bija Žagars, bet arī līdz tam lai pasnovotu vismaz 2 h netiksim. Nezinu kapēc, bet besī laukā, ka kalni max strādā līdz 1 - iem. Nu kaut vai viens strādātu visu naxti... Tad nu galu galā tika nospriests doties uz Reiņa kalnu.
Aizbraucam un jau sāku ģērbties, kad kā ķieģelis no skaidrām debesīm atjausa nelāga aizdoma, ka zābaciņus snowam ta nepaņēmu, b*** un virkne citu sliktu vārdu... Nācās doties uz nomas punktu. Ieveļos nolieku tiesībiņas un saku snowa čībiņas 44 izmēru. Labs i džekiņš atnes vienu pāri un kamēr vada mani kompī saka lai uzmēru. Apsēžos sāku šņorēt un skatos kaut kas tiem zābakiem naf. Tā nolietoti, ka šņori saturošie stiprinājumi pārrauti un turās tikai dažās vietās. Hmm ar tādiem var sniegu uz ielas šķūrēt, bet ne no kalna gāzt. Palūdzu citu pāri. Paņemu, paskatos hmm itkā šņore vēl kaut cik turās, kaut arī oriģinālās vietā kaut kāds veļas striķis ievērts, bet otra ar lieliem mezgliem, ko kāds gudrinieks sasējis.
Uzrauju kombīti, ķiverīte un cimdi un aiziet uz kalnu. Sāku braukāt, ir okei. Sniegs biki graudains un trase stipri pacieta, bet man PO es tankā :) Iesildoties nodragāju pa lēzenajām vietām, pēc tam jau riktīgi pa smuko pilnā ātrumā ar 'čūskiņu' novelku pa stāvāko vietu... Nu ja tad jau sāk arī pārējie slēpotāji un ivis ar parādās. Kopumā cilvēku uz kalna maz, kādi 15-20 max. Nu mūsu kompānijas viena meitenīte un džeks pirmo reizi pa nopietno uzkāpuši uz slēpēm. Uhhh kā šiem grūti iet. Kritieni un rāvieni uz acss, brīžiem paliek bail skatīties... Ap 24 izdomājam, ka jāpagarina līdz slēgšanai, tobiš vieniem. Aizčāpoju uz nomu prasu cik jāpiķo, lai pagarinātu - izrādās 1 Ls. Kool, par inventāra (zābaku, ja tos tā var nosaukt, jo tikai braucot sāku just cik tie izdiluši un kā berž kājas) nomas pagarināšanu papildus naudiņas pat nepaprasīja :) Žetons par to viņiem. Pēc 24 pārējie slēpotāji nozuda un palika tikai mūsu kompānija. Kopā ar ivi sākām mest aci uz vienīgo jumpu, kas uz trases atradās. Tāds labs, augstumā ap 1 m. Zemējums protams betons un grubuļains, bet ko darīsi. Sākam mēģināt lekt. Pirmā reiz ir ok, bet par lēnu, pēc tam seko kritienu sērija, kurā pamanos atsist rokai īkšķi, HVZ kā to dabūju gatavu :?. Un tad aiziet. Pēdējie pāris lecieni ir okei, ir biki pa lēnu, bet lidojums labs, kaut arī nosēžos pirms zemējuma.
Secinājums, galvenais nebaidīties no jumpa, bet tikai braukt ar ātrumu saprāta robežās, lai jau pēc pirmā leciena nebūtu dakteris Kalniņš jāmeklē :) Pulkstens 1-os elektrība un gaismas tiek izrubītas un dēļošanas reize ir beigusies.
Tālāk seko pārbrauciens uz Rīgas pusi meklējot kādu ēstūzi, bet nav veiksmes un nekas prātīgs pa ceļam naf....
Mājās ap 3-iem un salds miedziņš. Joprojām nesaprotu, kā vienkārši nokrītot nelielā ātrumā uz ceļiem izdevās saskrāpēt vienai kājai to.

Tags: a i d a a a a a a a a
Garastāvoklis:: okay
Mūzika: Darude - Feel The Beat