Sasodītā, bet tomēr tik brīnišķā ķīmija, kas nāk ne gaidīta vai saukta. Tā vienu brīdi liek tev lidot, bet pēc brīža jau dzen tādā bedrē, ka ne malu ne galu neredz. Tā joprojām dzenā domu rēgus pa galvu un neliek mieru.

Tas laikam ir katram cilvēkam kaut reizi jāpārdzīvo, lai sajustu to, ka tomēr tu esi dzīvs un viss, kas ar tevi notiekas notiekas tikai tapēc, ka tu to vēlies un ļauj...

Pietiek gruzīties par neko...