| Chapter one - And so it begins. |
[Feb. 9th, 2010|10:51 pm] |
| [ | mood |
| | Yay-kinda. | ] |
| [ | music |
| | All sorts of... | ] |
Tātad tā.
Tā kā pēdējā esmu vairāk kārt saskāries ar dažu random (vai mazāk random)cilvēku blogiem, un jau atkal manī ir uzpeldējusi doma veidot blogu... Rezultāts manuprāt ir acīmredzams...
Nu tad ir 03.02.2010 un pulkstenis ir 1:00. Šis ir mana bloga dzimšanas datums. Un šodien gandrīz nedēļu pēc mana bloga izniršanas šai pasaulē es veicu tajā savu pirmo ierakstu. Protams viņš nav diez ko pievilcīgs, bet tas ir tikai pagaidām kamēr es tam neesmu ķēries vēl tā kārtīgi klāt...
Bet protams, ka šis ieraksts nebūs tikai tukša muldēšana par faktu, ka man ir blogs.
Dāmas un kungi! šeit internetā valdošajā anonimitātē es nekautrējos parādīt, kas es esmu un kāds es esmu.
Jūsu uzmanībai:
Izraksti no šizofrēniķa dzīves (kinda)
Nezinu, kurš gads, bet man uz doto mirkli ir 4 gadi.
Vasara... Mazais saules apspīdētais dzīvoklītis 8 stāvā...
Es piepeši iegūstu pilnīgu kontroli pār sevi un savu prātu (es to atļaujos salīdzināt ar apgaismību, jo toreiz man tā tiešām šķita.) Un es saprotu, ka ir sācies kaut kas liels, kaut kas dižs...
99. gads...
Mamma pārcēlās uz laukiem ar manu brāli (vispār jau pusbrāli, ja runājam pilnīgi godīgi, taču ņemot vērā faktu, ka man nav neviena īsta brāļa, man tas pie vienas vietas.) un manu sīko māsu. (viss kas ir jaunāks par tevi = sīkais)
Man arī viņiem drīz būs jāpievienojas un jāpamet visi mani draugi un jādzīvo pie vīra, kuru man ir jāsauc par tēti.
1. klase.
Iesākas 1. semestris un līdz ar to manas skolas gaitas. Diemžēl drīz konstatēju, ka uz skolu iet ir obligāti, kas nav pārāk patīkami ar klases audzinātāju, kura dažreiz šķiet izsmejam mani un ar klasesbiedriem, kuri nepārtrauc tevi izsmiet un aiztikt. Nu varbūt, ja man būtu, kāds draugs tas būtu paciešamāk taču protams, ka dzīve ir maita un man neviena drauga nav.
Nu labi. Par skolu būtu pofig, ja situācija mājās būtu daudz maz ciešama. Tēvs mums liek daudz, ko darīt un pēc tam vaino mūs par savām kļūdām. Vārdu sakot vēlme komunicēt ar šādu cilvēku samazinās nullei. Biežās asaru straumes dažreiz vienkārši nešķiet beidzamies, tēva dēļ, kurš nebeidz aprunāt māti un līdz ar to viņu novest depresijas stāvoklī.
1. klase. 2. semestris līdz 5. klase. 2. semestra sākums.
Viss šis periods pavadīts klīniskās depresijas stāvoklī.
Par to, kas mani izmainīja un mani izglāba nākošreiz... |
|
|