Ledus sniegs aiz loga trokšņo.
Es dejoju lēnu deju. Tev dejoju. Viegls grieziens, satvēriena maigums, saskatiens klusējošām acīm.
Tuvums. Ļauju brīvībai iedegt. Un lūdzu pastāsti, kā Tu jūties, lai zinu atbildēt.
Šeit piestāv deja Kruzuļotiem svārkiem plandot Balta cukurota deja Sārtu vaigu šarmā slīgstot Ne saules takām izdejotā Nē, tā pretrunu deja Mākoņu miglas rūgtā tversmē
Kaislās nodošanās spēkā Deja neviltota dvesmo Kā iepazīstot trauslu mieru Sārtu lūpu ieelpojumā Smalku soļu virmojumā Šeit piestāv deja Bezmēra plūdumā Šeit jūtas klusi spīguļo Šeit deja par dzīvi kļūst
Jūras viļņos nošļakstītiem matiem Viens acu mirklis ar bezprātu rokās Skatiens teica samirkušu skriešanu Smilšu putekļos smiekli ietecēja Smilgu ciņām ar dvēseli atdodoties Sirds likās plaša kā dzelme Ne nieka no nožēlas neceļot
Un netaisnība laikā kas plūda Ka tādam mirklim bija jāaiziet Kur līdz neprātam smiekli stāstīja Un beznozīmes bija nakts vai diena
Vienkāršība darīja laimīgus- Mana visdārgās atmiņas vējpūta Vēl ausīs skan saulains jūras šļaksts Un nebeidzams smaids uz lūpām kvēlo