10:51 pm - Izklausīts.
Un Tas bija citādāk.Es vairs nejutu satraukumu, es neizplūdu asarās, neielaidu sevī neprātīgu tiekšanos. Es sēdēju mierīgi. Es skatījos.
Vien tas
- Es dzirdēju savus sirdspukstus.
Tā tas bija arī Toreiz, tieši tā sirds man reiz pukstēja un pukst joprojām,kad ieraugu, dzirdu vai sajūtu To tuvumu. Pēc tik ilga laika..Un, jāatzīst, mani tas ļoti mulsina.
Un, tai mirklī, kad sēdēju šai bezkustīgā pozā un sarunājos ar savām jūtām, es izdzirdu blakus sev maigu balsi: "Es Tevi tagad vēlētos nofotogrāfēt. Tu izskaties tik īpaša. Un Tavs skatiens."
Un tas manī tagad ir jautājums- kāpēc es tad izskatījos īpaša. Kāpēc tieši tad, kad skatījos savā pagātnē. Es pat nojaušu...
Pukst sirds, un es dzirdu. Dzirdu savas atmiņas pukstam.
Dzirdu patiesību.