Pazaudētu lietu Vētrains lietus spīdzināja Pazaudēts prieks Bez laika izstiepās Zem trepēm dzīve skrēja Nekustīgs skatiens Skatiens debesīs Skatiens it kā Tevī Pareizumu smēja
Lai noskan balss pār tukšu gaiteni. Pieklusināta, mazliet saaukstējusies balss. Balss, kas alkst smieklu. Balss, kas mīl. Tas būs jūklis, tā būšu es, tā būs nakts. Acis ielūkoja debesis. Un tur tā bija- pēkšņa, spoža zvaigzne, kas iekrita tieši manā vēlmē. Ir jāņem pie rokas un kaislībā jāiegrūž.