Nezinu sakritība vai arī viņš bija pacenties palasīt, ko rakstu cibā, bet vakar viņš sāka runāt par tām dzirkstelēm, tauriņiem, kaislību.. Nu labi, jā, mums nekad tā nav bijis, toties mums ir attiecības, kurās ir daudz sarunu, mīļuma un rūpes. Galvenais jau laikam ir tas, ka vēlamies būt kopā arī nākotnē, tālā nākotnē. Kā viņš saka- visu mūžu un vēl ilgāk.. Es zinu tika to, ka nevēlos attapties kopā ar svešu cilvēku, ar kuru mani nekas nesaista un mēs vnk eksistējam blakus. Bet laikam jau nevis kaisle, bet sarunas un mīlestība ir tas, kas tuvina, nevis šī uguņošana, kas mēdz notikt ar kādu konkrētu cilvēku, jo salūts taču nav mūžīgs ;) Vakar klausījāmies R.A.P. un atcerējos visas izlietās asaras un kaucošo dvēseli, kas bijusi pie R.A.P. dziesmām. Un sapratu tikai to, ka ikdienā jau atceras tikai to, ko vēlas, nevis visu, kas bijis.. Man piemēram, ir bijis tikai viens cilvēks, ar kuru bija uguņošana, dzirksteles, kkāda nesaprotama un milzīga ķīmija starp mums, tad nu es atceros to lielisko sajūtu ar taureņiem vēderā utt., bet es neatceros to, cik ļoti man sāpēja, kad viņš pazuda no manas dzīves, kā es vēlējos kaut nekad nebūtu tā saķērusies.. Tad nu vakar to beidzot atcerējos un sapratu, cik burvīgi ir aizmigt apskautai, dzirdēt- es Tevi mīlu- un neuztraukties, vai rīt viņš vēl būs tepat, jo zinu, ka būs! Un viss īstenībā ir lieliski! Žēl, ka vecais žurnāls neveras vairs vaļā un visa pagātne vairs nav izlasāma, jo emocijas aizmirstas, bet, kad tas ir pierakstīts, tad daudz ko var izlasīt un atcerēties- re, cik sūdīgi bija, vairāk taču Tu tā negribi?
|