urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_Visas Sajūtastrauslas un caurspīdīgastrauslas un caurspīdīgastavskailums@gmail.comviņa2021-03-22T13:02:21Z2021-03-22T13:02:21Zurn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3725632021-03-22T14:52:002021-03-22T14:52:002021-03-22T13:02:21Z2021-03-22T13:02:21ZNez, varbūt tā nenormālākais, jumtu raujošais "high", kas rodas, esot grūti nākušu pētījumu finiša taisnē, rakstiem (t.i. dedlainiem) tuvojoties pēdējam punktam, ir kaut kāda messed up miega bada un akadēmiskā Stokholmas sindroma atvasinājuma kombinācija, bet, ak jel, cik tā sajūta ir salda. Nu tā, ka šobrīd es varētu teikt "jā" visiem vilinošajiem papildu darbu piedāvājumiem, neskatoties uz to, ka pēdējos mēnešus esmu vairākiem cilvēkiem piekodinājusi nākamreiz, kad būšu tajā pozīcijā, atgādināt man KĀ tas ir. <br /><br />Un vispār - čau, Ciba!urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3723732016-10-29T00:11:002016-10-29T00:11:002016-10-28T21:26:30Z2016-10-28T21:26:30ZJūtos kā tādā Kusturicas filmā - man mirst kaķis, draudzenei dzimst bērns un ar visu to ir tāda baigā dzīve. Reizē sirreāla un ļoti (klāt)esoša sajūta. Viens no tiem brīžiem, kad apzināties, kas esi, kas varēji un vari būt. Tāds brīdis, kā stāvot pie lauka ar svaigi sasnigušu sniegu un ievelkot dziļi plaušās gaisu PIRMS.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3721552015-10-27T13:17:002015-10-27T13:17:002015-10-27T11:19:29Z2015-10-27T11:19:29ZTu zini, ka lielā dzīve ir klāt, kad sāc saņemt paziņojumus no VID, un saproti, ka nezini, kā lielā dzīve ne-"kārtīgā darbā" strādā. The end is nigh.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3719642015-10-15T13:53:002015-10-15T13:53:002015-10-15T11:06:12Z2015-10-15T11:06:12ZCenšos pabeigt pirmo rakstu neakadēmiskam žurnālam. Šādi neesmu raustījusies kopš pirmajiem iespaidu rakstiem u.tml. darbiem universitātē, kad akadēmiski rakstu darbi bija kas pilnīgi jauns. Tagad liekas sasodīti dīvaini rakstīt īsi, jo īsā tekstā visu laiku ir sajūta, ka sanāk tik tā "pa virsu" apgramstīties, un, ka paliek daudz vietas ko pārprast utt., ko pastiprina tas, ka jāierobežo atsauces, citāti, zemsvītras piezīmes un tādas lietas. Eh, turu īkšķus, lai sanāktu labi un rakstu pieņemtu publicēšanai bez aizķeršanās. Tad varbūt nākotnē ik pa laikam saņemšos uzrakstīt ko tādu... populārzinātnisku par aktuālām tēmām.<br /><br />A moš tāds čakars tāpēc, ka man vispār vienmēr iet grūti ar tekstu "kondensēšanu" (secinājumu-nobeigumu rakstīšanu, pētījumu prezentāciju veidošanu, ...), un šī raksta pamatā ir mans pētījums, kur, protams, viss liekas baigi svarīgs :Durn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3716162015-10-13T10:51:002015-10-13T10:51:002015-10-13T08:03:12Z2015-10-13T08:03:12ZAk, tā diena, kad ieej bookdepository, lai pasūtītu plānotāju nākamajam gadam, un iztērē nepieklājīgi lielu summu grāmatās, kas vilinājušas jau sen. Nu jāgaida, kad tas viss ieradīsies pie manis, un līdz tam jāmēģina samazināt plauktā jau stāvošo "oi, kā es šito lasīšu, kad būs brīvs laiks" kaudzīti, jo, let's face it, nav jau tā, ka tas laiks kaut kad mistiski kļūs brīvāks, ja es pati neizbrīvēšu lodziņus lasīšanai. Turklāt rudeņos un ziemās taču ir pilnīgi lieliski pavadīt vakarus lasot! Un, jā, rudens; kā katru gadu, iemīlos tajā atkal no jauna un stiprāk.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3713222015-09-20T21:54:002015-09-20T21:54:002015-09-20T19:11:32Z2015-09-20T19:11:32ZAtceros, ka reiz kādā no tām dienām, kas tiek pavadītas "neko nedarot", tostarp, klejojot pa "dzīvesziņas portāliem" (nu, tobiš, tiem, kuros ir triljons raksti par tēmu "10 padomi/idejas/varianti utt. ..."), iesmēju par rakstu par afrodiziakiem pārtikas produktiem, BET, jāteic, ka svaigu vīģu ēšanā patiešām ir kaut kas erotisks. Vispār ar to es gribēju teikt, ka forši, ka rudens un nu arī vietējos veikalos var dabūt labas svaigas vīģes, par kuru cenu nevar nopirkt puskaraļvalsti (nu labi, nav, protams, TIK labas, kā tās, ko "radi no aizokeānijas" vasarās ved no piemājas dārza, bet labas ir šā kā tā). <br /><br />Kas vēl... nemācīšanās nevienā mācību iestādē man laikam ir likusi sajusties kā pieaugušam cilvēkam vairāk nekā jebkas cits. Nu, tā, ka dienas, kas pavadītas strādājot darbam, vairs nerada "fake it till you make it" sajūtas, kādas bija, mēģinot visu apvienot (ar to gan es nekādā gadījumā nesaku, ka I've totally made it, bet vismaz ir sajūta, ka kaut kur virzos ar visu to, ko daru).urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3710322015-08-31T13:01:002015-08-31T13:01:002015-08-31T10:04:02Z2015-08-31T10:04:02ZMh, laikam beigusies sezona, kad bez raizēm var aizmigt ar plāno segu pie atvērta loga. Vakarnakt tā izdarīju un šodien visu laiku šņaukājos un šķaudu. <br />Bet toties ir miglas rīti un rudenīga vakara saule starp iesārtiem un iedzelteniem kokiem.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3709292015-08-28T14:04:002015-08-28T14:04:002015-08-28T11:09:00Z2015-08-28T11:09:00ZKaut arī esmu pazīstama ar visādām sociālo grupu veidošanas teorijām, "citādību" utt., tik un tā regulāri šokējos par to, kāda mēdz būt cilvēku attieksme. Nu, ir tā, ka grūti saprast, no kurienes tāds naids, riebums, nicinājums nāk, kā kaut ko tādu var sevī nest un tik bezrūpīgi laist laukā.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3705892015-08-18T23:47:002015-08-18T23:47:002015-08-18T20:50:25Z2015-08-18T20:50:25ZEs ceru, ka nekad nepienāks diena, kad, pieliekot pēdējo punktu rakstam un rakstot pateicības, neparaus baigākā emocija. Jo tie brīži, vo, tie brīži ir tie, kuros nav šaubu par to, ka ir vērts.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3702882015-07-31T10:32:002015-07-31T10:32:002015-08-11T04:35:04Z2015-08-11T04:35:04ZStāstu sev, ka man nav vajadzīgs cilvēks, kurš nedēļas laikā spēj nonākt no runāšanas par kopīgiem ilgtermiņa plāniem līdz absolūtam komunikatīvajam klusumam bez jebkādiem paskaidrojumiem par to, kāpēc tā. Bet tajā pašā laikā nezinu, kā MAN nonākt no tiem ilgtermiņa plāniem līdz mieram bez tiem. Un vēl galvā maisās jautājums, vai es vispār jebkad uzzināšu, kas, pie velna, notika. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka "padsmitgadnieciskas", teju šķebinoši saldas romances beidzas "padsmitgadnieciski". Jā, atvadu vārdi neko nemaksā, bet tomēr ir ļoti dārgi, to no šīs pieredzes droši varu paņemt nākotnei.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3701702015-07-29T22:36:002015-07-29T22:36:002015-07-29T19:42:54Z2015-07-29T19:42:54ZI guess the time has come for me to face that lemon giving life by putting my pride aside, taking a leap of faith with a breath withheld, and hoping for the best.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3698012015-07-27T17:31:002015-07-27T17:31:002015-07-27T14:37:42Z2015-07-27T14:37:42ZMan no sirds patīk tās dienas, kad "darbs" ir cilvēku intervēšana, jo, nu, patiešām, tā ikdienā taču gandrīz nekad nesanāk tā vienkārši nosēsties ar cilvēku un +/- strukturētā veidā kādu stundu norunāt par kādu konkrētu tēmu. Bet tas ir tik sasodīti interesanti, jo tās stundas laikā var aizrunāties neiedomājami dziļi. Nu, tā, ka beigās tu no pirms stundas pirmoreiz dzīvē satiktā cilvēkā šķiries gluži vai kā no drauga. Vispār tāda intensīva un ilgstoša 1 pret 1 komunikācija ir tiešām kruta lieta.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3694902015-07-22T16:53:002015-07-22T16:53:002015-07-22T14:00:01Z2015-07-22T14:00:01ZBūtu forši, ja cilvēki saprastu, ka, ja viņu "es jau gribu tikai labu" otru sāpina un liek justies slikti, tad tā laba <i>gribēšana</i> ne sūda nenozīmē, jo <i>darīts/ panākts</i> tiek pilnīgi pretējais. Nu, protams, noteikti ir izņēmumi un tā, bet būtībā tomēr der paturēt prātā to veco, labo teicienu par skabargām un baļķiem acīs un drīzāk vairāk sacīt citiem pozitīvas lietas (nu, tad, kad patiešām no sirds), jo tās gan kaut kā bieži tiek noklusētas, nevis kā "gudrie padomiņi" naski dāļātas apkārt. <br><br>(or the day of people being pricks)<br>urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3693042015-07-10T20:37:002015-07-10T20:37:002015-07-10T17:55:05Z2015-07-10T17:55:05ZPēdējā laikā mācos no jauna novērtēt to sajūtu, ka dienā par maz stundu, jo būtībā jau tas nozīmē, ka dzīvē notiek tik daudz visa kā forša un aizraujoša, ka atliek vien izvēlēties un ik pa laikam atgādināt sev, ka nekas traks jau nenotiek arī tad, ja kādā brīdī izrādās, ka izdarītās izvēles varbūt nav bijušas pašas prātīgākās vai veiksmīgākās. Jā, vienkārši jāmēģina paņemt no visām lietām tas labākais un jāizvērtē un jāmācās no ne tik labā. Un es zinu, ka šis izklausās tā it kā es būtu baisākais hipijs, bet, ziniet, ir tiešām tiešām forši beidzot varēt neatteikt mīļcilvēkiem tikšanās, spēt kvalitatīvi socializēties, iet uz pasākumiem, kas nav tikai profesionāli vērtīgi, bet ir arī (un varbūt tikai) tuvu pie sirds un tā. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka, redzot un dzirdot augstskolu reklāmas par pieteikšanos studiju programmām, pavīd doma par to, kā būtu studēt tālāk vai studēt vēl kaut ko citu klāt, jo man patīk mācīties un noteikti ir lietas, kas būtu noderīgas apvienojumā ar esošajām prasmēm un zināšanām. Tā ka, kas zina, varbūt pēc pāris gadiem patiešām varētu vēlreiz to visu, jo, lai arī cik grūti brīžiem (īpaši pēdējā pusgada laikā) bija, tagad, kad emocionālais sakāpinājums (vai, precīzāk būtu teikt, pazeminājums) ir aprimis, tomēr nav tā, ka kaut ko nožēlotu; skaists laiks, skaistas pārdomas un idejas, skaisti cilvēki. Jā, pavisam noteikti bija vērts. Dzīve, tu esi lieliska!urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3691382015-06-28T14:18:002015-06-28T14:18:002015-06-28T11:47:18Z2015-06-28T11:47:18ZGuļamistabas logi pret rītiem ir kaut kas pilnīgi lielisks. Jau pirms sešiem saule piespīd istabu pilnu tā, ka nevar vairs pagulēt, taču ir brīvdiena un nevajag celties, kas nozīmē, ka dienu var iesākt ar (sākumā nesteidzīgu un pusmiedzīgu, bet reizē tādu, pēc kura apskauties un iekrist īsā, bet ciešā snaudā) rīta seksu pasakaini skaistā gaismā (un skaista gaisma ir viens no maniem lielajiem turn-on elementiem). Bezrūpju diena, kad viss vienkārši ir un tu ik pa laikam pieķer sevi laimīgi smaidām bez nekādām īpašām domām, tikai no sajūtām.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3688942015-06-10T15:32:002015-06-10T15:32:002015-06-10T12:38:01Z2015-06-10T12:38:01ZPabeidzu rakstīt aizstāvēšanas prezentācijas tekstu un beidzot tā līdz galam noticēju* savam darbam. Viņš varbūt nav nopulēts pilnīgi spīdošs un perfekts, bet ir labs un foršs tik un tā. Baigi labi! Man prezentācijās vienmēr vissvarīgāk ir pašai ticēt tam, ko stāstu, tad varu pastāstīt tā, ka notic arī citi. <br /><br />* Nu, nevis tā, ka "o, es ticu, ka šis nav fake", bet gan tā, ka "o, tur patiešām kaut kas ir" :Durn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3684712015-06-09T00:28:002015-06-09T00:28:002015-06-08T21:38:10Z2015-06-08T21:38:10ZAtkal ir tā, ka naktīs nevar aizmigt, jo jāklausās sirdspukstos, bet no rītiem nemaz, nemaz nav grūti piecelties. Pa pagalmu riņķo svīres un kaijas, bet kaķis, atgriezies no rīta apgaitas, murrā uz kājām. Un tad, kad, caur rīta rasu izejot, sastingst pirksti, un saule apžilbina tā, ka asaro acis, ir tā sajūta. Šis viss ir pa īstam.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3681952015-06-03T02:44:002015-06-03T02:44:002015-06-03T00:10:04Z2015-06-03T00:10:04ZPēdējās rakstīšanas dienas rīts. Uzliku RHCP un nu visas sajūtas ir vaļā. Sēžu te ar kaklā kāpjošu kamolu, bet reizē tāda sajūta, it kā akmens no pleciem būtu noņemts. Tāds atvieglojums, ļaujoties just.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3679102015-06-03T00:45:002015-06-03T00:45:002015-06-02T21:48:08Z2015-06-02T21:48:08ZIr baigi forši, kad ir vismaz viens draudziņš, ar kuru runāt par dzīvi un lietām, lamājoties māmiņā. Reizēm tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, un ar ko arī ir gana.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3677912015-06-01T15:56:002015-06-01T15:56:002015-06-01T13:02:03Z2015-06-01T13:02:03ZReizēm es atceros, kā pamatskolas un vidusskolas laikā domāju, ka gribētu būt rakstniece, redzot sevi vasaras sākuma pilnziedā, sēžot pie atvērta loga ar skatu uz dārzu un rakstot. Un būtībā jau tas ir tas, ko tagad daru. Tiesa, ir nedaudz citādi, kā manās fantāzijās, jo es nerakstu daiļliteratūru, bet akadēmiskus pētījumus, un kopumā tā aina nemaz nav tik idilliska un romantiska, taču tajos brīžos, kad par šo iedomājos, vienalga ir tāda laba sajūta. Tāds miers. Pat neraugoties uz termiņu tuvošanos, nogurumu un to, ka ir lietas, kas tiek upurētas, lai darītu šo. Tā ir laba sajūta šodienai.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3676002015-05-30T21:51:002015-05-30T21:51:002015-05-30T18:57:46Z2015-05-30T18:57:46ZĀrprāts, ir pārpasaulīgs nogurums, bet galu vēl neredz. Nu, vai arī acis vairs nerāda. <br />Kad šis būs beidzies, tad pa dienām došos garpastaigās, pavadīšu vakarus, reibstot no alus un dejām, un naktis - bez elpas un visam ķermenim trīsot.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3671302015-05-29T02:30:002015-05-29T02:30:002015-05-28T23:33:11Z2015-05-28T23:33:11ZUuun laimīgi esmu ieripojusi tajā noslēguma darbu fāzē, kad nakts vidū vienītī smejos par tizliem "jokiem" (t.i., lietām, kas būtībā nemaz nav joki, bet ko es tā uztveru) ronītī (t.i., aizgūtnēm un plaukšķinot rokas). (Okej, varbūt tagad uz kādu brīdi beigšu šāda tipa apdeitus).urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3670202015-05-28T15:35:002015-05-28T15:35:002015-05-28T12:44:56Z2015-05-28T12:44:56ZŠī ir tā diena, kad vajadzētu pārlasīt un izrediģēt līdz šim uzrakstīto un +/- gatavo darba daļu un aizsūtīt vadītājam, bet prāts ir tajā stadijā, kad iespējams vien piespiesties rakstīt uz priekšu. Laikam šī būs tā nakts, kad būs jāizguļas, jāceļas agri, jāiet izvēdināt galvu un jādodas pēdējā ceļa posmā uz "Nolemtības Kalnu"* (Mount Doom no The Lord of the Rings, ko es labprāt gribētu saukt par "Patiesības Stundas Kalnu", jo, tur nonākot, jau viss kas var notikt). <br /><br />* Izklausās baisi drūmi, bet man jau vienmēr sesijās vai studiju beigu darbos pienāk posms, kur pārņem tāda sajūta, jo beigas ir tuvu, bet priekšā tomēr vēl pietiekami daudz darāmā, lai nebūtu baigā drošības un pārliecības sajūta + nogurums un garās, iekštelpās pie datora pavadītās stundas dara savu.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3666762015-05-27T14:48:002015-05-27T14:48:002015-05-27T11:52:49Z2015-05-27T11:52:49ZOkej, šī darba rakstīšanas diena ir tik sireāla, ka man gribētos, lai būtu kāds, kam pavaicāt, vai tās lietas patiešām notiek, vai arī man jau gļuki nāk virsū. Gaiss smaržo pēc laukiem un es ilgi nevarēju to smaržu identificēt, bet tad nospriedu, ka tā varētu būt čuguna pannā cepta speķa smarža + svaigi pļauta zāle un koki, kas smaržo pēc lietus. Kaut kur attālu, taču skaļi un skaidri skan koru mūzika, kas rada sajūtu kā dodoties uz dziesmusvētku estrādi koru koncertu klausīties. It kā jau tas viss ir pilnīgi iespējams - kaimiņi cep gaļu un skaļi klausās mūziku. Bet kopā tas viss veido baigo kosmosu.urn:lj:klab.lv:atom1:_serpentine_:3660922015-05-25T21:41:002015-05-25T21:41:002015-05-25T18:43:26Z2015-05-25T18:43:26ZCilvēkos, kuru runājamā balss ir mierīgs baritons vai alts, varētu klausīties un klausīties.