nožēlojami.
šobrīd vēljoprojām PILNĀ sparā rit mūsu klases izlaiduma ballīte. sāka iet pārāk karsti, notināmies. bet nejau tāds ir šis stāsts.
pateicu viņam. pateicu īsi un konkrēti. biju rēķinājusies ar to, ka atšūs. bet ja to visu pasaka džekam tieši, kāda velna pēc ir jāmeklē debīli attaisnojumi un nevar arī tieši atbildēt?
gribēju es viņam vēl ko pateikt. tik vairs neatrad. milzumliela apņemšanās vēl rīt pateikt, ja satikšu. kaut gan nez kā būs- kad es to izdomāju, biju savu vistuvāko cilvēciņu bariņā un viss bij ok, bet tagad, esot vienai, man paliek nežēlīgi sūdīgi.
fak. ja viņam būtu kaut mazākā nojausma par to, kā es jūtos.

man ir nežēlīgs besis. kājas nejūtīgas. nē. nevis nejūtīgas, bet kā akmeņi. gan tās augstpapēdenes, gan lēkāšana vakara daļā.
gultā miskaste. izlaiduma drēbes, dāvanas. viss kopā.
uz ģīmja kosmētikas kārta. slinkums tīrīt, slinkums uz vannasistabu.
miegs nenāk, bet kājās neturos.
nu ko. izklausās vnk ideāla diena.

nu kāda velna pēc mums atkal jāiet uz skolu... un tieši šodien.
man ir sūdīgi.

sūdīgi gan fiziski, gan garīgi.
hā hā ku gudra esmu palikusi.

no šodienas es melošu pati sev.
melošu, mēģinot sev iestāstīt, ka es pret viņu neko nejūtu.