ak jel...
tik tizli ir apzināties to, ka viņš nebūs tavs (un pavisam godīgi- arī pieļaut iespēju ka tē arī nesaņemsies lai viņam atzītos, ko jūti. jo man ir bail. jā. kaut gan- vienreiz sevi jau pārvarēju. ja atradīsies piemērots moments, gan jau pārvarēšu sevi arī tagad.), bet vienalga katru brīvu brītiņu pavadīt domājot par viņu un prātojot 'nez kā būtu ja būtu...' sērijas domas.
esmu nožēlojama.