Fantāzijas sajūtas piedzīvojumi sekss + filozofija

Saņēmu ziņu, ka man no Anglijas ir atgādātas tabletītes, kuras satur viagru! Būšu tagad viagras princese, un mani draudziņi varēs nākt pie manis pēc tabletītes ar noteikumu - ja apsolās mani drāzt visu nakti. Vienu tādu tekstu jau aizsūtīju vienam, un viņš teica, ka ja iedarbība būs, tad kāpēc gan ne! :P :D
Uzreiz interesantāka dzīve solās būt...

Patīkami skatīties uz sevi spogulī, vērot sejas muskuļu atslābumu, relaksēti flirtējošo izteiksmi, kāda parādās tad, kad pirms kāda brīža kāds ir licis man beigt. Mieriņš, prieciņš un apņemšanās, ja būs arī nākamā reize, tad gribu atdoties un piedalīties šajā visā krietni kaislīgāk un vairāk.
Iespējams, ka man vnk bija drusku bail, ka viņš man varētu iepatikties pārāk daudz, un diemžēl sevi pasargāt varu pilnībā neatdodoties seksam. Jā, arī nepiedzīvot daudz ko foršu, bet kaut kā jāsargā sevi ir. Tas tā kā izdevās. :)
Eksemplārs atbilst visādām manām iegribām, ir bez matiem, ar puncīti, spalvains, spēcīgs ar noslieci uz noteiktību, varbūt/ceru/sapņoju arī uz dominēšanu. Murr.
Noglaudīja vaidziņu īstajā brīdī. :) Drīkstēja atļauties daudz ko vairāk, bet...iešu es viņam tā juzreiz visu stāstīt! :D

Sekss uz jahtas - check! :)
Tagad tāda murrīga miera un labsajūta. Patīkami ir apzināties to, ka ar otru cilvēku pa lielam viss ir skaidri saprotams, un mani pēc šīs tikšanās nenomoka muļķīgas domas, un es nemēģinu savā galvā izdomāt vai man gadījumā nepiestāvētu viņa uzvārds.
Tikšanās ar brīviem vīriešiem tomēr ir pārāk stresaina, tur ir visādi ka un vai, un ja nu, varbūt... neskaidrības un jautājumi, kurus reizēm tā arī nespēju pajautāt.

Vakar vakars izvērtās tāds, ka es savā sarkanajā tīkliņkostīmā ņēmu priekšā puiku uz sava dīvāna, biju virspusē un viņš sēdējā dīvānā. Tas bija dikti jauki, man tiešām patika to darīt, pašai likās tik sexīgi, un tas sarkanais kostīms! Beigās zem mums uz dīvāna bija peļķīte, tātad pa vidu biju paspējusi arī drusku noskvirtot, murr...
Domāju, ka otrās iespējas došana ir laika tērēšana, ja pirmajā reizē sekss nav bijis īpaši labs, bet tomēr neatlaidīgajam kaķu mīlim iedevu otru iespēju, un beigās kaut kā jaukum jauki viss sanāca. Jā, viņa loceklis man ir par mazu, bet izrādās tā nav tāda traģēdija.
Tiku paijāta gandrīz līdz rītam, tad neizturēju un teicu, lai pagaida kad uzleks saule vismaz, un tad...lai ķeras tik man klāt! :D

Šovakar noskaidrojās, ka mans jaunākais fetišs ir onkuļi ar drusku vēderiņu un noteikti spalvainu.
Onkulis turēja mazo peli aiz matiem, un lika sūkāt. Mana seja spiedās onkuļa vēderā, murr... ja onkulis vēl teiktu kaut ko no sērijas: jā mazā, sūkā manu daiktu! Oh, jaa... :D :D Mazā pele varētu iztēloties cik slikti un nepareizi ir tas ko viņa dara, un kļūt pavisam slapja no tā! :P

Laikam cilvēki iedalās 2 grupās, vieni ir tie kuri pēc attiecību izjukšanas vai neizdošanās spēj un vēlas palikt draugi, un otri ir tie, kuri nevar un pat nevēlas saglabāt īpašu kontaktu ar personu ar kuru varēja būt, vai bija kas vairāk par pazīšanos. Es pagaidām piederu pie tiem otrajiem.
Nevaru un nevēlos nokāpt no sava ievainotā ego augstumiem, lai man nesaprotamu iemeslu dēļ saglabātu, un, vēl nedod dievs, uzturētu draudzīgas attiecības ar bijušajiem. Es varu izturēties pieklājīgi, ieturēti aprunāties, ja nu sanāk saskrieties, skumji uzsmaidīt. Bet, tas arī viss... Es labāk spētu uzturēt mīļāko attiecības, nekā draudzīgas attiecības.
Savā ziņā skumji to atzīt, jo sajūta ir, ka tas ir ego, kas mani vada, aizvainojums, nepārliecinātība par sevi, kompleksi.
Iespējams, ka būtiski ir arī tas, kurā lomā es esmu. Vai tiku pamesta, vai arī pati esmu godīgi atzinusies, ka mums nesaskan, un labāk neturpināt. Ha! Īstenībā tā nekad nav bijis, es neesmu pārāk godīga un atklāta par savām jūtām, jo vienmēr atrodu iemeslu kāpēc konkrētās attiecības man vēl var būt noderīgas, bet kad nu mērs ir pilns, tad ar blīkšķi sarauju visu, kas raujams, un uzspridzinu to padarīšanu pati gūstot lielas traumas. Atzīties sev, ka otrs mani kaitina, un man nemaz nepatīk mūsu attiecību attīstība, un vēl nez kas, to es varu un arī daru. Bet kur paliek šī atzīšanās? Tā paliek zem izdevīguma smagā vezuma, ko esmu gatava vilkt, jo liekas ka viena neko nevaru sasniegt un gribu lai par mani rūpējas. Jā, es gribu lai par mani rūpējas! Sev es atzīstos, ka kaut kas šajās attiecībās nav labi, un tad šo atzīšanos paslauku zem paklāja un turpinu... Man vajadzētu mācīties bez lieka aprēķina teikt kā jūtos un ko domāju, mācīties nebaidīties, taču es vēl baidos, ļoti baidos un nesaku.

Ja vīrietis nedominē, tad es nezinu ko ar viņu iesākt! Es varu visādi iztaisīties un glausties klāt, lai taču viņš beidzot pasaka kā viss būs, parāda virzienu kurā doties, vismaz drusku sabiedē, vai sāpina, bet lai tikai dominē, jo citādāk diez vai mums kas varētu sanākt. Parasti dominēšanu es izjūtu kā rūpes par sevi, manī rodas tā sajūta, kāda man ir ļoti vajadzīga. Iespējams, ka tāda sajūta ir esot bērnam, vecāki visu nosaka, dominē, bet bērns pretojas, taču jūtas pasargāts un drošībā. Tā ir sajūta, kuras man kā pieaugušam cilvēkam, vienam ar sevi, praktiski nav, un reizēm tas ir ir tā, ka paliek bail, gribas raudāt, gribas lai kāds nekavējoties apskauj, jo tas tukšums ir baismīgs.
Lūk ko nozīmē uzaugt tikai ar mammu, kurai nebija laika. Es biju kluss, sevī iegrimis un diezgan bailīgs bērns, kas tad arī kalpoja par iemeslu mani bieži atstāt pašu savā sabiedrībā. Nesen uzzināju, ka mamma darbā man uztaisījusi sētiņu un mēdza atstāt kabinetā vienu pašu, kamēr gāja strādāt, vēl aizslēdza durvis, lai neviens mani nenozogot...

Es jau atkal izdomāju kaut ko, par ko man sāp, par ko skumt, kā trūkst, un ko tik ļoti vajag, bet tā nav.
Es jūtos tā, ka es viņam nerūpu. Viņš par mani neinteresējas, neraksta pietiekoši bieži. Pēc nedēļu ilgas klusēšanas uzrakstīt facebook "kā iet?" laikam pierāda tikai to, ka nav vispār vērts iespringt par šo cilvēku, un tur nekā nebūs. Viņam tā pat patīk un interesē visas. Es negribu būt viena no daudzām. Manuprāt es viņu nekā īpaši neinteresēju, viņš vienkārši mēdz būt labsirdīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Bet es gribu ko citu. Es vēlos veidot attiecības, vēlos to sajūtu, ka man neviens cits neva vajadzīgs, un arī otram ir līdzīga sajūta.
Dažreiz es domāju, ka vajadzētu pateikt: ja tu neko nopietnu negribi, tad varbūt nesatiekamies vairs. Bet man šķiet smieklīgi to teikt, jo mēs jau tā pat diez ko nesatiekamies, ja es ko neierosinu. :( Man bail izskatīties smieklīgi un bail, ka man sāpēs un viņš to redzēs. Man vispār no tik daudz kā ir bail un kauns. Bail, ka nepatikšu. Bail, ka redzēs ka kaut ko nevaru. Bail būt vājai, izskatīties kā naivai muļķei. Nezinu ko lai iesāk ar šīm bailēm?!
Un atkal tā kā vienmēr. Vēl tikai šis pasākums, vēl tikai tas koncerts kopā un tad tiešām viss. Un pa to laiku viss gruzd un sāp, un gribas pateikt - ja tev nav nopietnu nolūku, tad lūdzu netērē manu laiku. Ha! Itkā es ar kaut ko būtu tik ļoti aizņemta, itkā mani kāds kaut kur aicinātu un vestu un izklaidētu?! Bet varbūt esot emocionālā diskomfortā un gaidot to "vēl tikai šo koncertu" es tiešām zaudēju laiku. Varbūt ne tas koncerts, bet cits un ar citiem cilvēkiem. Bet nē...man taču vajag šo kocertu, jo uz to man nav citu, kas arī brauc. Nu vai nav vnk bezsakars! Devilstons pēc 2 nedēļām, kuras vilksies mūžību, un es domāšu ka jāizvelk un jāuztur labas attiecības, jo ir taču forši kopā un tā, bet tai pat laikā es zinu, ka nemaz negribu ar viņu uz turieni braukt, jo man nepatīk ka viņš dzer, paliek tāds savādāks. Man tiešām nepatīk! Jebal, nu kāda velna pēc es sevi tā mocu. Tāpēc, ka es neesmu pārliecināta cik ļoti man tas riebjas, ir jānotiek kaut kam pilnīgi debīlam, lai man atvērtos acis un smadzenes. Jo, ja man dara kaut ko labu, tad es zaudēju spēju objektīvi pateikt nē, ja mani kas neapmierina. Izšķīstu, izkūstu, izirstu, jo man kāds ir pateicis varbūt tikai vienu jauku teikumu.

Objektīvi raugoties, šovakar uz īsu mirkli mani apciemoja vienīgais draudziņš no visiem, kuram tiešām stāv bez problēmām! Itkā jau neuzskatu savu seksuālo dzīvi par neveiksmīgu, bet jāsaka ka puikām ir problēmas...kuram mazākas, kuram lielākas, bet ir. Ir daži tādi par kuru potenci vismaz sirds nesāp. :D Bet par dažu labu ai kā sāp...
Patīkams tomēr tas sārtumiņš, kas iesitas vaigos, kad kāds mani sparīgi drāž. Murr :))

Man tevis pietrūkst.
Šodien iztēlojos, kā tu teiktu, ka mans tagadējais draudziņš ir nīkulis.
Man pietrūkst tā, ka tu ar seksu varēji nodarboties pilnīgi jebkurā noguruma pakāpē.
Man pietrūkst tavas izlēmības un pārliecības par sevi, jo es tev pilnībā spēju noticēt un paļauties.
Atvilktnē stāv tavi makaroni.
Esmu ļoti nogurusi no darba, tāpēc arī ļoti emocionāla.

Onkulis N: Ko dari, mazā pele?
Pūka: Darbā...staigāju turpu, šurpu
Mazā pele bija plika pie jūras!
Onkulis grib mazās peles lielo pakaļu redzēt?
Onkulis N: Rādi pakaļu,mazā pele. Onkulim par prieku.
Un pie reizes pupeļus. Arīdzan man par prieku!
Kas par garšīgu dupšuku mazajai pelītei. Runcī mostas iekāre.
Laba maza pele. Onkulis ir lepns par tevi. Nāc klēpī, mazulīt.
Pūka: Siltajā onkuļa klēpī
Viss, kas mazām pelēm vajadzīgs,
Sirsniņs jau smeldz no prieka un labsajūtas.
Labi, ka ir tādi onkuļi
Citādi pele ir gluži viena
Onkulis N: Es jūtu. Ar plaukstu jūtu sirsniņu dauzāmies un smeldzam
Kàdēļ mana pelīte tik viena?
Pūka: Nu tā ir pelītēm, kuras ir vienas...
Onkulis N: Mazām meitenēm nepienākas būt pavisam vienām
Nenāk par labu sirsniņai
Pūka: Tur tev pilnīga taisnība
Onkulis N: Viņām vajag, lai vismaz kāds par tām domā
Sabužinājums tev mazā. Onkulis par tevi domā.
Pūka: Paldies onkuli N
Onkulis N: Tu esi smuks mazs pelēns paties'
Pūka: Ar maucīgām, skumjām ačtelēm
Onkulis N: Tev piestāv maucīgi skumjais skatiens, mazā
Pūka: Nu viegli ar viņu nav
Onkulis N: Es ticu
Nebēdā

Saņēmu arī ilustrāciju!

Man piemīt tāda tendence un spēja visam atrast izskaidrojumu, kamēr neesmu to atradusi es mierā neliekos, man nav tādu sev pašai netarisinātu attiecību lietu, vismaz parasti nemēdz būt.
Bet par citu tēmu runājot laikam jābūt uzmanīgai ar to, ko vēlos. Pirms laiciņa sūdzējos savam onkulim N, ka visi grib tikai mani drāzt, bet neviens īsti negrib mīļoties, apkampties, stundām sēdēt un murrāt kopā. Tad onkulis N man ietica iekārtot sev "cuddle buddy", kas man likās kaut kas pilnīgi neiespējams, ka tāds var būt, tā atrauti no drāšanās, kāds ar kuru vnk saritināties un tā. Bet...kas zina varbūt var tāds būt, jo šobrīd man tāds ira. :)

Man ir jauns fetišs. Vīriešu matu čamdīšana! Garie pagaidām ne visai priekš šādas nodarbes, bet īsie un pavisam īsie...mmm...varētu stundām bužināties un priecāties par sajūtu. :))

Braukājos ar velosipēdu pa Aptiekas ielas rajonu Sarkandaugavā.
Pieturā vietējais "skaistulis" ar aliņu rokā man lēni ripinot garām iesēca ausī: "Seksīgā skuķe!"

Es skumstu...laikam būšu iemīlējusies. Atkal...

Beidzot pūkas nagos iekrita tas medījums, uz kuru bija grūti pacelt acis aicinot uz tēju.
Tā tējas vakars rezultējās ar masāžas baudīšanu, un patīkamu orgasmu no orālā seksa, un jumtu rāva tas, kamēr viņš mani laizīja un vienas rokas pirkti bija manā vagīnā, es neredzēju, bet jutu, ka ar otru roku viņš massē savu locekli, tas man patika. Iztēlojos, ka neļauju viņam sevi drāzt, bet tikai laizīt, un ka vienīgā iespēja viņam ir darīt sevi ar rociņu pa kluso. He, he... Kaut gan man jau ārkārtīgi patīk, ka mani tā kārtīgi padrāž, bet šoreiz tas nebija sarakstā. Nu...gan jau citreiz.
Tā visa rezultātā šodien nevaru atiet, un gribulis tāds salds un neatlaidīgs. Kādu stundu masturbēju līdz pilnīgam pagurumam un laimei, no kuras pat beigās apraudājos, vnk atbrīvojās kaut kas iekšā, kas bija sakrājies. Kādu laiku nebiju masturbējusi, biju zaudējusi par to interesi un prieku to darīt, laikam nupat atguvu! :))

Esam bijuši jau 2x kopā pirtī, un pa pliko. Pūkai, dabiski, viņu gribas. Pūka sadūšojas, un aicina viņu pēc pirts uz tējiņu pie sevis, bet pat neuzdrošinās pacelt acis un paskatīties viņa reakciju. Nu es vnk lepojos ar sevi, jā...(bet šovakar ir hokejs...)
Vismaz saņēmos uz vienu buču, bet tikai uz vaiga iedevu...kāpjot ārā no mašīnas.
Nu jā...šitādā stilā es daudz sasniegšu!

Izrādās, ka mani nereāli uzbudina iespēja ietecināt savas siekaliņas viņam mutē! Bija sajūta, ka tā vajag, un kad izdarīju, pašai vnk nonesa jumtu. Murr :)
Vēl, man šķiet, ka es pamazām sāku saprast...mēs esam tādi hormonu un ķīmisku vielu koncentrācijas ķermenī ķīlnieki. Tāpēc, pa lielam, ne par ko nav vērts iespringt, ja šodien jūtos tā, tad lieliski - izbaudu.
Pilnībā piekrītu pētījumiem par to, ka iemīlējušies cilvēki viens otram šķiet skaistāki nekā ir patiesībā, jo paaugstinās ķermenī kāda ķīmiska viela, un gatavs! - viņš/viņa ir tik skaisti un pievilcīgi! :D Tad kad viela krītas, tad mainās arī šis vērtējums.
Būtiski ir tas, kas notiek pēc tam, kad visas vielas sakārtojas atpakaļ pa vecam un es lēnām atgriežos savā grumpy cat mood! :)

Pūka: Kādas kačītim domiņas?
M: 😘
M: strādīgas
M: un mazliet bēdīgas
Pūka: Ak tu mīļmincītis
Pūka: 😘
M: ak tu muldonīte 😀
Pūka: 😝
Pūka: Kaut kas uznāca...
Pūka: Haļavnā diena šodien darbā.

Puika ejot projām: Tad es tos prezervatīvus atstāju pie tevis līdz nākošajai reizei.
Pūka: Labi, pielikšu zīmīti ar tavu vārdu!