pirms gada un šodien
Feb. 17th, 2017 | 11:24 am
From:: _puucinja_
Pirms gada tas notika tieši ap šo laiku. Feisbuks parūpējās par to, lai es atcerētos, kā 11 dienas cīnījos ar Angīnu. Un viņš bija ar mani, kaut gan likās ka ir jau projām, es veseļojos tikai ar tējām un citādām dabīgām procedūrām, itkā no manas uzcītības būtu atkarīgs tas vai viss būs labi ne tikai ar mani, bet ar mums. Skaidrs jau, ka nē, tas bija nenovēršami, viņa domas bija citur, viss bija sarežģījies, es jau biju ļoti sāpināta, tikai centos to ignorēt, kā biju pieradusi. Tad es izveseļojos, taču sāku asiņot, asiņošana vilkās 10 dienas, un ārsts teica, ka tur vainojami nervi, vai kāds pārdzīvojums. Tad tas notika. Tās saites, kuras saistīja manu sirdi ar viņējo es pati pārgriezu ar nazi, drausmīgās sāpēs, agonijā, bet pati, jo citādi es nevarēju. Un viņš aizgāja. Es paliku un turpināju ar nazi griezt to, kas mūs saistīja, apātijā vēl kādus vairākus mēnešus. Atceros pēdējo, ko viņam teicu: "Tu zini, ka es tev visu piedošu". Tagad, pēc gada es to atcerējos, un domāju, vai esmu jau piedevusi? Ir sajūta, ka ir vēl viens nepārgriezts pavediens, tāds smalks, bet noteikts, tas mūs saistīs mūžīgi, to laikam būs jāpieņem, jo tagad nazis ir nolikts malā.
Par laimi tas viss noveda mani tādā stāvoklī, ka beidzot vērsos pie palīdzības pie psihoterapeita, man vajadzēja saprast ļoti daudz lietas, esmu pateicīga par šo mācību. Vēl nezinu, vai es spēju no sirds pateikt paldies par tādām sāpēm, taču apzinos, ka tā vajadzēja. Citreiz cilvēkiem vajag lielas sāpes, lai viņi beidzot sajustu, ka dara nepareizi, ka dara pretī sev un paši ir tie, kuri nodara sev pāri vis vairāk.
Tagad es esmu citā vietā, citā savas apziņas līmenī, un ticu, ka man drīz vairs nebūs lielas saistības ar to nelaimīgo ego īpašību apsēsto un savu jūtu ignorējošo būtni, kāda es biju pirms gada un principā pēdējos 30 gadus. Patreiz esmu tikai procesa pašā sākumā, ļoti ceru neapstāties un turpināt un atrast ar vien jaunus veidus, ka sevi iepazīt, lai visas mācības pašai par sevi nebūtu tik sūras kā šī. Esmu no sirds pateicīga par to, kur esmu tagad. Patiesi gribu dzirdēt, ko saka mana sirds, jo visu savu apzināto dzīvi esmu dzīvojusi tikai prātā un ego. :)
Necentieties mainīt pasauli.
Jums neizdosies.
Centieties mīlēt pasauli,
Un raugi, pasaule ir manījusies.
Mainījusies pavisam.
Katra patiesa asara
galu galā pārtaps
par pilnīgu gandarījuma smaidu.
/Sri Chinmoy/
Par laimi tas viss noveda mani tādā stāvoklī, ka beidzot vērsos pie palīdzības pie psihoterapeita, man vajadzēja saprast ļoti daudz lietas, esmu pateicīga par šo mācību. Vēl nezinu, vai es spēju no sirds pateikt paldies par tādām sāpēm, taču apzinos, ka tā vajadzēja. Citreiz cilvēkiem vajag lielas sāpes, lai viņi beidzot sajustu, ka dara nepareizi, ka dara pretī sev un paši ir tie, kuri nodara sev pāri vis vairāk.
Tagad es esmu citā vietā, citā savas apziņas līmenī, un ticu, ka man drīz vairs nebūs lielas saistības ar to nelaimīgo ego īpašību apsēsto un savu jūtu ignorējošo būtni, kāda es biju pirms gada un principā pēdējos 30 gadus. Patreiz esmu tikai procesa pašā sākumā, ļoti ceru neapstāties un turpināt un atrast ar vien jaunus veidus, ka sevi iepazīt, lai visas mācības pašai par sevi nebūtu tik sūras kā šī. Esmu no sirds pateicīga par to, kur esmu tagad. Patiesi gribu dzirdēt, ko saka mana sirds, jo visu savu apzināto dzīvi esmu dzīvojusi tikai prātā un ego. :)
Necentieties mainīt pasauli.
Jums neizdosies.
Centieties mīlēt pasauli,
Un raugi, pasaule ir manījusies.
Mainījusies pavisam.
Katra patiesa asara
galu galā pārtaps
par pilnīgu gandarījuma smaidu.
/Sri Chinmoy/