Parks pēc lietus.
Sep. 22nd, 2016 | 01:27 pm
From:: _puucinja_
Pastaiga parkā. Tuvojas negaiss, bet ir vēl karsti, kādi +28 garādi. Vējš pieņemas spēkā, un debesis sāk satumst, gaiss ir īpatnējā krāsā. Ir kluss un pastaigājas vien pāris cilvēku. Parks aicina, parks ir gana eksotisks, lai tajā gribētos pakavēties, lietus tuvojas. Vietām parks ir mazliet nekopts un aizaudzis, taču strūklakas un villas dārzs ar skulptūrām un ciļņiem un citiem greznumiem ievelk, aizrauj un nedaudz biedē. No debesīm sāk krist lielas lietus piles, patverties varēs tikai zem kokiem.
Pamatīgi gāž lietus. Pamazām arī zem kokiem vairs nav nemaz tik sausi. Stāvu piespiedusies kokam un lietus tek man virsū, pleci jau salijuši slapji, vēroju kā ķermenis pārklājas ar koka lapotnes daļiņām, kas krīt uz tā kopā ar lietu, palieku slapja un mazliet netīra. Vēroju savas krūtis zem krekliņa, vēlēšanās pieskarties, neviena taču nav, viss lietū, cilvēki izklīduši. Sāk līt mazāk, pārvietojos zem relatīva jumtiņa parka arhitektūrā. Kājas basas, slapjas un netīras no skrējiena pa peļķēm. Te var mierīgi uzelpot, jo tieši virsū vairs nelīst, vēroju parku lietū, un sildu muguru piespiedusi to sienai, kas vēl glabā saules siltumu.
Lietus mitējas. Eju basām kājām pa pielijušu parku, un tagad parks šķiet tik ļoti erotisks, ka traks var palikt. Neviena cilvēka, koki, palmas, salijusi un mazliet netīra es, ar basām kājām, uz brīdi atstāta viena, izbaudu šo saldo sajūtu, kad ļoti vēlētos lai mani kāds nogulda slapjajā un netīrajā zemē un izmanto. Skatos apkārt, izvēlos vietas, kurās man patiktu kaut ko pasākt. Scenāriji visādi, knapi turos, bet es...kā jau es... noturos un atstāju šo vietu saldām fantāzijām, neko nepasakot savam ceļojuma biedram. Ilgi ejam pa pielijušo parku, kamēr tiekam ārā pilsētā, visu šo laiku es domāju par stingriem locekļiem un savu gatavību un vēlmi uz tāda uzsēsties tepat, koku puskrēslā, uz slapjas un netīras zemes, šausmīgi uzbudinoši.
Tikai vakarā, kad esam laimīgi atgriezušies naktsmājās, klusi palūdzu mani izdrāzt...
Vairāk bildes no Villa Doria Pamphili Park: http://content32-foto.inbox.lv/albu
Pamatīgi gāž lietus. Pamazām arī zem kokiem vairs nav nemaz tik sausi. Stāvu piespiedusies kokam un lietus tek man virsū, pleci jau salijuši slapji, vēroju kā ķermenis pārklājas ar koka lapotnes daļiņām, kas krīt uz tā kopā ar lietu, palieku slapja un mazliet netīra. Vēroju savas krūtis zem krekliņa, vēlēšanās pieskarties, neviena taču nav, viss lietū, cilvēki izklīduši. Sāk līt mazāk, pārvietojos zem relatīva jumtiņa parka arhitektūrā. Kājas basas, slapjas un netīras no skrējiena pa peļķēm. Te var mierīgi uzelpot, jo tieši virsū vairs nelīst, vēroju parku lietū, un sildu muguru piespiedusi to sienai, kas vēl glabā saules siltumu.
Lietus mitējas. Eju basām kājām pa pielijušu parku, un tagad parks šķiet tik ļoti erotisks, ka traks var palikt. Neviena cilvēka, koki, palmas, salijusi un mazliet netīra es, ar basām kājām, uz brīdi atstāta viena, izbaudu šo saldo sajūtu, kad ļoti vēlētos lai mani kāds nogulda slapjajā un netīrajā zemē un izmanto. Skatos apkārt, izvēlos vietas, kurās man patiktu kaut ko pasākt. Scenāriji visādi, knapi turos, bet es...kā jau es... noturos un atstāju šo vietu saldām fantāzijām, neko nepasakot savam ceļojuma biedram. Ilgi ejam pa pielijušo parku, kamēr tiekam ārā pilsētā, visu šo laiku es domāju par stingriem locekļiem un savu gatavību un vēlmi uz tāda uzsēsties tepat, koku puskrēslā, uz slapjas un netīras zemes, šausmīgi uzbudinoši.
Tikai vakarā, kad esam laimīgi atgriezušies naktsmājās, klusi palūdzu mani izdrāzt...
Vairāk bildes no Villa Doria Pamphili Park: http://content32-foto.inbox.lv/albu
