urn:lj:klab.lv:atom1:_krii_ "Asaras, kas dzimst manās acis, ir sapņi, kas mirst manā sirdī." "Asaras, kas dzimst manās acis, ir sapņi, kas mirst manā sirdī." moshkjite@hotmail.com _krii_ 2009-04-18T20:23:06Z 2009-04-18T20:23:06Z urn:lj:klab.lv:atom1:_krii_:1603 2009-04-18T23:23:00 2009-04-18T23:23:00 2009-04-18T20:23:06Z 2009-04-18T20:23:06Z Tātad stāsts par to kā mēs ar Lindu nogulējām talku, aizgājām uz ķīmiju un nolēmām izbraukt ar riteņiem. Tad nu tā.. Kā jau katru otro sestdienu mēs ar Lindu devāmies uz ķīmiju-nekā interesanta. Bijām, neko neizdarījām, ātri aizlaidāmies. Tad nu otro reiz dzīvē sēdēju mašīnā, pie kuras stūres bija blondīne, starp citu, viņa labi brauc! :P Tad nu mēs paēdām čillī un ar kājām gājām no Valdekas, lai nomestu tikko uzņemtās kalorijas. Tam sekoja doma par izbraukšanu ar riteņiem. Lai brauciens būtu iespējam, bija divas problēmas: tukša riepa un nolauzts pedālis. Līkās-sīkumi-, jo pedāļi bija jau nopirkti, vajadzēja tikai pieskrūvēt. Problēmas sākās tad, kad tētis pateica, ka atslēgas ir kaut kur ellē, bet viņam jābrauc tagad uz bērēm. Nu ko darīt, zvanīju Lindai un teicu, ka nekas nesanāks. Bet situāciju glāba Lindas tētis, kas tika galā ar pedāļiem. Laiks tikt galā ar otro problēmu- tukšo riepu. Nekas cits neatlika, kā iet no Lindas mājām, kas atrodas netālu no kultūras nama, līdz benzīntankam, kas atrodas nedaudz tālāk par manām mājām, ceru, ka zināt kur tas ir. :P Un protams, visu šo gabalu ritenis bija jāstumj. Bet beidzot riepas bija gatavas ceļam. Jana problēma- Lindai salst rokas! Bet tad pēkšņi gaidot Lindu krustojumā mans ritenis izdvesa nedzirdētu, skaļu Pfff.. un riepa bija tukša. Ko nu? Jāiet atkal pildīt. Atkal uz Statuelu? Nē, vai tu traks! Aizgājām uz vienu citu, ka bija tuvāk, par nelaimi arī tāds kurā riepas nepiepildīt. Ok, viss ir OK, aizņemsimies Lindas brāļa riteni. Jauna problēma- man dibenā dūrās sēdeklis! Un kāpēc cilvēki mīļie jūs esat tik gari? Ok, sūtījām Aigaru lai visu nokārto. Viss.. mēs devāmies ceļā. Pie tirgus nokļuvušas sagaidījām zvanu no Evisas, sagaidījām viņu un devāmies meklē lidlauku. Bet tikko pabraucām garām mūzikas skolai, piepildījās Aigara pareģojums- nokrita Aigara riteņa pedālis! „Viss!” es pie sevis nodomāju. Devāmies vien mājās nekur tā arī neaizbraukušas. Tad nu es saēdos pankūkas ar saldēju un biju laimīga. :D<br /><br />Nu ko darīt- riteņi mani ienīst! <br /><br /><br /><br />un...<br /><br />Man bija radoša nedēļa.. <br /><br />14.04.2009.<br /><br />***<br />Vieglas melodijas ritmos,<br />Cīnoties ar dāmu stiķiem,<br />Skrien Romeo sav Džuljet meklēt.<br />Visam punktu pieliek trieciens,<br />Skaļš bungu rībiens.<br /><br />Vieglas melodijas ritmos<br />No rīta, vakara vēla<br />Gluži vai kvēla<br />Dzimst mīla diža, bet vāja.<br /><br />Vieglas melodijas ritmos<br />Skatuve satumst,<br />Romeo apmulst,<br />Visi zālē apklust.<br /><br />Tumšs.<br /><br />Vieglas melodijas ritmos.<br /><br />Tumšs.<br /><br />***<br />Ar viena spārna vēzienu vien,<br />Tik tiešām, jā nu dien,<br />Tik, tik ar vienu vien...<br />Prom...<br />Manas domas kā tauriņi skrien.<br />Jā, nu dien...<br />Kā tauriņi, tauriņi vien.<br />Prom...<br />Manas domas kā upe skrien,<br />Pa straumi, straumi vien...<br />Jā, nu dien...<br />Pa straumi vien.<br />Tik pat auksta,<br />Tik pat gausa.<br />Prom...<br />Bet reizēm domas man kļūst cietas,<br />Kā asfalts biezas.<br />Tā nu būs tiesa,<br />Jo melna ir miesa.<br />Bet tagad,<br />Prom...<br /><br />***<br />Nav!<br /> Ko nu?<br />Ejam prom!<br /> Nē, gaidi!<br /> Smaidi!<br />Ko?<br /> Ko stāvi?<br />Tevi gaidu!<br /> Nē, tu smaidi!<br />Tu teici...<br /> Teci!<br />Nav!<br /> Kā?<br />Kā?<br /> Nekā?<br /> Vo tā!<br />Ej!<br /> Stāvi!<br /> Ko?<br />Es iešu!<br /> Nē, es skriešu!<br />Prom...<br /><br />***<br />Ienīstu šo sajūtu,<br />Vēderā valdošo deju,<br />Melno nekurienes eju.<br />Kūt, bur..<br />Un tālāk nekur!<br />Manī viss te kurn.<br />Tu, ak, riebīgais tu,<br />Es jūtu,<br />Jā, jūtu, jā- tu...<br />Un kurnu, <br />Savu purnu<br />Rokās turu un ņurdu.<br />Sevī,<br />Skatoties tevī...<br />Ienīsti šo sajūtu,<br />Kad visi sveši purni <br />Redz to manī klīstam,<br />Seju smaidā stiepjam. <br /><br />Ienīstu šo sajūtu,<br />Šo saldie balādi,<br />Šo mīlestību...<br /><br />15.04.2009.<br /><br />***<br />Ir tādas lietas<br />Un vēl tādas vietas,<br />Kuras rada smaidu,<br />Nekad neliek domāt, ka gaidu.<br />Tur valda bauda,<br />Tur ne smakas no kauna.<br />Tur tikai laime un prieks,<br />Un nav tas nekāds nieks,<br />Jo tiešām to vietu,<br />To skaisto lietu<br />Daudz jo daudz.<br />Un nav man kauns<br />Tev teikt, lai atver acis,<br />Nemet laimi kokā,<br />Paņem rokā,<br />Un klusām uz priekšu ejot,<br />Ar domu- dejot,<br />Ar domu- mūžam laimīgs klejot,<br />Pacel gaisā! <br />Redzi!<br />Te ir tās vietas,<br />Te ir tās lietas,<br />Te, te, tepat-<br /> tavā sirdī.<br /><br />16.04.2009.<br /><br />Kriksis.<br /><br />Viņš domā, ka ir kaķis,<br />Ar kaķiem draudzējas, <br />Gar sienām smērējas.<br />Ausis vis` laik` gaisā,<br />Tik kad nu maisā,<br />Piekļaujas cieši, cieši klāt.<br />Viņš egoists,<br />Viņš iedomīgs,<br />Bet ar purnu mani baksta<br />Man nav kad miera gana.<br />Viņš mīl kaķeni,<br />Tā lutiņ` viņ`.<br />Viņš mīl vasaru,<br />Tā sildiņ` viņ`.<br />Viņš domā, ka ir kaķis,<br />Bet es mīl` tik un tā,<br />Jo tas ir mans dullais zaķis.<br /><br />***<br />Viņš skrien un skrien,<br />Bet no manis neaizskriet.<br />„ Tālāk. Tik soli vien`!”<br />Lai kā tu skrien.<br />Ir pie kājas nasta,<br />Kas sniegta pie jauka krasta,<br />Reiz tā bija bauda,<br />Bet tagad viņa kauna<br />Vācele un fabrika.<br />„ Tad jau labāk Āfrika!”<br /><br />Viņš skrien un skrien<br />Ik katru dien,<br />Bet tālāk ir bezdibenis vien,<br />Un ak, tu, manu,<br />Viņš skrien.<br />Krīt tā lielā nasta,<br />Lejā no augsta krasta.<br />Plīst ķēdes, plaisā akmeņi,<br />Tiek sisti armēņi.<br />„ Tad jau labāk Āfrika,<br />Ne tava mīlas fabrika!”<br />Viņš skrien.<br /><br />17.04.2009.<br /><br />***<br />Tavas zilās acis-<br />Manas sirds klapes.<br />Ir mākonis kust sācis,<br />Ak, manas dvēseles saknes.<br />Mums pieder neveikli mirkļi,<br />Asi pagriezieni<br />Un strupi smaidi.<br />„ Vai tu gaidi?”<br />Es muļķīgi mēdzu domāt,<br />Bet tak zinu,<br />Bet tā tik nejaušība,<br />Laimes klusā negausība,<br />Kas mūs saista.<br />Bet tomēr skaista<br />Man liekas tā mazā baza,<br />Sirdī sviestā draza, <br />Kas sirdī nu kņud,<br />Man lūpās dur, <br />Bet kur?<br />Es atrodu visur!<br />Tā liek man kust,<br />Uz tevi skatoties- just<br />To visu skaistāko,<br />To dvēseles maigāko.<br />Tavas zilās acis<br />Ir mans lāsts,<br />Dvēseli sildošs sārts.<br />Katrs mirklis ir mūsu jūtu tests,<br />Sekundes stress.<br />Un viss galā,<br />Sviežams malā,<br />Bet man gribās vēl!<br />Tu stāvi un gaidi,<br />Muļķīgi saulē smaidi.<br />Mēs mīlam, <br />Bet tik man` galvā,<br />Jo izdomāts,<br />Jo izbijis.<br />Mums pieder neveikli mirkļi,<br />Tavi stāsti, strupi smaidi.<br />Viss, kas i` mums-<br /> Tavas zilās acis.<br /><br />***<br />Man nav vairāk gaisa,<br />Jo vējš manas domas maisa,<br />Jaunas raisa,<br />Zaļus salātus graiza.<br />Smaržo pēc dillēm un lokiem,<br />Maziem dārza spokiem<br />Viņš smaida logu rūtīm,<br />Zīmē puķes uz krūtīm.<br />Es smoku un mokos,<br />Viņa smaržu juzdama lokos.<br />Viņš pieliek nedaudz sārtuma,<br />Saļumam der asara.<br />Viņš iejauc gluži visu,<br />Atstādams mani vai pliku.<br />Aizejot uzsit pa logu:<br />„Kā ar tavu omu?”<br />Viena es ar salātu bļodu<br />Stāvus visam pa vidu<br />Un dusmojos uz odu,<br />Kam prātā nozagt ir bļodu. urn:lj:klab.lv:atom1:_krii_:853 2009-04-13T10:56:00 2009-04-13T10:56:00 2009-04-13T08:01:55Z 2009-04-13T08:01:55Z * * *<br />Smaids līdz ausīm,<br />Bet pirkstu gali nosaluši.<br />Kokus migla sedz,<br />Liekas tie jau aizmiguši.<br />Viss tik maģisks rādās,<br />Ka gribā celties kājās,<br />Griezties līdz apreibuši<br />Mēs debesīs skatoties klajās<br />Domātu- ka tik ne mājās.<br />Un tad dzīvi atkal aptvēruši,<br />Celtos kājās<br />Un domātu nosaluši-<br />Tagad tikai ne mājās.<br /><br />***<br /><br />Tu ej<br />Es stāvu<br />Tu skrien<br />Man bail<br /><br /><br />Vai reiz viss būs labi?<br /><br /><br />Tu kliedz<br />Es raudu<br /><br /><br />Sastindzis laiks<br />Iztiepta mūžība<br /><br /><br />Tu apstājies<br />Es aizeju<br /><br /><br />Mūžīgi kā kaķis ar suni<br />plēšas neziņa un iegriba<br /><br /><br />Tu jautā<br />Es atbildu<br /><br /><br />Kāpēc sirdspukstus tavus nedzirdu?<br /><br />* * *<br /><br />Veca raganu maģija,<br />Sadedzināt visu, kas sāpina.<br /><br />Sarkanām liesmām<br />Sadedzināju atmiņas par tevi,<br />Sarkanām liesmām-<br />foto un vēstules.<br />Pagaisa mirklis, izzuda sapnis.<br />Sarkanām liesmām,<br />Pelnus atdevu vējam.<br /><br />Mēs tiecāmies sapņot,<br />Cēlām sapņu pilis,<br />Ticējām rītdienai,<br />Stiepām rokas debesīs.<br />Pagaisa mirklis, izzuda sapnis,<br />Nevajag vairāk tavas sapņu pilis!<br /><br />Piedod, nevarēšu,<br />Piedod, negribēršu,<br />Vairs ar tevi kopā<br />Ticēt sapņiem, nākotnei.<br />Sarkanām liesmām<br />Ļāvu tev sadegt,<br />Vējā izkaisīju pelnus.<br /><br />Sarkanām liesmām<br />Visu, kas bija, visu, kas būs.<br /><br />* * *<br /><br />Sarežģīta skata saule slēgts,<br />Acis nogurušas, nedaudz aizmigušas.<br />Drīz jau viss būs savādāk,<br />Drīz mēs būsim sveši.<br /><br />Putnu balsis aužas visam cauri,<br />Viss, ik viss rīta miglā maldās.<br /><br />Sarežģīta skata saules lēkts,<br />Acis nogurušas nedaudz aizmigušas.<br />Drīz viss mainīsies,<br />Drīz es iešu prom...<br /><br />Un varbūt tu paliksi,<br />Un varbūt tu gaidīsi,<br />Bet nebūs vairs kā bija-<br />Es neatgriezīšos.<br /><br />* * *<br /><br />Es nespēju noticēt brīnumiem<br />Un atteicos no spīguļiem,<br />Bet viņš manas acis atrada,<br />Mani pavisam ātri saprata.<br />Un tagad tumsā,<br />Bālā laternu tumsā,<br />Es dzirdu viņu sakot,<br />Viņš mani mīlot,<br />Bālā laternu tumsā,<br />Viņš mani mīlot.<br /><br />* * *<br /><br />Ziema savu dvaku pūš,<br />Rudens savu varu poš,<br />Sals nu manos pirkstos kož,<br />Bet krūtis silta laime snauž<br />Un balsi nedaudz grauž.<br />Liekas-te tā labi būt,<br />Kur to laimi vēl dabūt?<br />Aizskrien vējš trakojot,<br />Pēc rudens jauki smaržojot.<br /><br />* * *<br /><br />Vai gaidīt vēl?<br />Vai ļauties tikai tā?<br />Vai smaidīt drīkst,<br />Vai doma vēl nenīkst?<br />Vai interese tava dzīva,<br />Vai jau aizgājusi šķība?<br />Man gribas tikai tā,<br />Viegli, lēni divatā,<br />Līdz ausīm smaidīt,<br />Vārdus pāri lūpām kaisīt,<br />Tavas acis meklējot,<br />Tavus vārdus saņemot,<br />Smaidīt tikai tā,<br />No visiem klusībā.<br /><br />* * *<br /><br />Es esmu slima!<br />Ieslēdziet mani palātā,<br />Šī slimība ir sabiedrībai kaitīga.<br />Manu miesu moka drudzis,<br />Iekšā viss akli kutina,<br />Un ik pa brīdim vemt man gribās.<br />Acis miglojas, viss tumsnējas,<br />Bet iekšā naiva laime danco.<br />Ieslēdziet mani šaurā telpā,<br />Es- sabiedrībai kaitīga,<br />Mana slimība-<br />-MĪLESTĪBA-<br /><br /><br /><br /><br />Tikai tu...<br /><br />Tu man mācīji ticēt, ļaujot noticēt sapņiem,<br />Tu man mācīji mīlēt, ļaujot man tevi mīlēt,<br />Tu man mācīji lidot, pats to nezinot.<br />Tu vari atņemt man spārnus,<br />Atļauj tik mīlēt un varēšu,<br />Varēšu lidot bez spārniem.<br />Tu man mācīji lidot, pats to nezinot.<br />Aizmirti viņus visus,<br />Ļauj man mīlēt,<br />Ļauj man lidot,<br />Ļauj man dzīvot.<br /><br />* * *<br /><br />Man asaras, tev brūces,<br />Abi klibi, invalīdi.<br />Man brūces, tev asaras,<br />Abi akli, iemīlējušies.<br />Tu krīti, es līdzās,<br />Neizsitamies nemaz tik muļķīgi.<br />Mēs divi vien, neatdalāmi,<br />Viens bez otra- klibi.<br />Abi akli, invalīdi,<br />Man smaids, tev laime.<br />Abi klibi, iemīlējušies,<br />Mums smaidi, mīlestība.<br /><br />***<br /><br />Tu uztaisīji bardaku,<br />Bardaku manā galvā,<br />Bardaku manā sirdī.<br />Viss vairs nav tā, kā likās,<br />Viss vairs nav tā, kā gribās.<br />Tagad vārds любовь<br />Ir больше небуду!<br />Bet es tak zinu,<br />Ka bez tevis nekā,<br />Nekustas uz priekšu,<br />Nu nekā!<br />Un ar katru skūpstu<br />Es no jauna kūstu,<br />Ar katru tavu skūpstu,<br />Es no jauna mulstu<br />No tā, ka tavās rokās varu tā kust,<br />Sirdī uguni just.<br />Viss, kas bija<br />Nu ir pagaisis laimes mirklis,<br />Jo ar katru sekundi,<br />Ar vien vairāk tu prātu man jauc,<br />Jo ar katru sekundi,<br />Bardaks tik mani lielāks nu top.<br />(14.01.2009.)<br /><br />***<br /><br />tu manu glaudi<br />tu viņus skaudi<br />tu jau atkal glaudi<br />un jau atkal ņaudi<br />tu mani kaitini<br />un man liekas- ienīstu<br />tu tomēr arī kārdini<br />un es saļimstu<br />tu mani tiešām valdzini<br />un pie sirds manas klaudzini<br />bet tomēr jūtu<br />kaut ko pretīgi rūgtu<br />es tevi ienīstu<br />jo tu mani kaitini<br />es tevi ienīstu<br />jo tu mani glaudīji<br />es tevi tik tiešām ienīstu<br />jo sirdi tu manu laupīji<br /><br />***<br /><br />pieslēgties/atslēgties<br />on/off, on/off, off<br />bet viņa pukst un pukst<br />ak jel, viņa pukst<br />lai arī spiežu es „off”<br />vai tad nedzirdi<br />gribu tikai atslēgties<br />no visa, visa skaista<br />no visa, visa, kas saista<br />pie tevis, tevis viena<br />off, off, off<br />kāpēc tai pogai vienmēr jāiestreigst<br />kad smaidi manā priekšā, jāiestreigst<br /><br />***<br /><br />Kaut kas pie tevis tur,<br />Kaut kas sirdī dur,<br />Bet kur, kur?<br />Esi tu kur?<br />Ak, vai jūti to siltumu,<br />Vai jūti to manu mīļumu,<br />Ko izstaroju, kad esi te,<br />Te manā tuvumā?<br />Bez tevis, bez- viss nīkst,<br />Bez tevis manas domas prom klīst,<br />Un krūtīs tik riebīgi dur,<br />Ka galvā doma kur-<br />vairs nekur!<br /><br />***<br /><br />Reizēm aukstas rokas tavas,<br />Reizēm deguns nedaudz sārts,<br />Tomēr dvēseles sildās abas,<br />Kad skauj rokas tavas.<br /><br />Reizēm karstas rokas tavas,<br />Reizēm dedzina vēl kā,<br />Tomēr dvēseles nesadeg nevienas,<br />Kad skauj rokas tavas.<br /><br />Reizēm man tik ļoti pietrūkst<br />Roku tavējo un smīna jaukā,<br />Ka dvēsele mana sadeg nosalusi,<br />Kad nu vairs neskauj roka tavējā. urn:lj:klab.lv:atom1:_krii_:653 2009-04-13T10:41:00 2009-04-13T10:41:00 2009-04-13T07:42:16Z 2009-04-13T07:42:16Z Nevienam neiesaku pasnaust pa dienu. Nogulēju pārīti stundu, pazaudēju laika izjūtu un tagad steigā jāatgūst laiks, bet pārāk sāp plecs, galva dulla un vopšim- pakaļā! :D<br /><br /><br /><br /><br />„Gandrīz katrs otrais cilvēks sapņo par mūžīgu dzīvi un neierobežotu varu. Arī es. Dzirdējis par šo iespēju, es momentā aizdegos un kļuvu ar viņu gluži vai apsēsts. Mani neinteresēja blakusefekti vai grūtības. Man bija tikai viens mērķis- spēks un mūžība.<br /><br />Vel joprojām atceros to smaidīgo seju, acis un lūpas, caur kurām plūda šis burvīgais piedāvājums.. lai arī tas notika tik sen. Viņa man uzdzina tirpas. Viss viņā bija tieši tāds, kādu jūs būtu gaidījuši no vampīra: balta, pat zilgana āda, tumšas, gluži melnas acis, lūpas nogatavojušos ķiršu sārtumā, un gari, melni, viegli viļņaini mati. Uz tādām kā viņa, es parasti nemaz nemetu acis, jo likās par kalsnu, par vāju un kopumā vienkārši nepievilcīgas. Bet ar viņu tā nebija. No pirmā skatiena es kļuvu par viņas vergu. Viņas šausmas vēstošās acis apmeklēja mani sapņos, no kuriem es cēlos nakts vidū nosvīdis un pārbijies. Man likās, ka kāds mani sauc, bet nebiju drošs par to, kas, jo katrreiz atskatīdamies neko jaunu neredzēju. Līdz kādu dienu dzirdot šo balsi, es sajutu arī ledainu elpu sev uz kakla. Es gluži vai jutu viņas ādu atdzesējam gaisu. Es vēlējos runāt, bet viņas skatiena dēļ, manā kaklā izveidojās baiļu mezgls, kas knapi ļāva man elpot. „Nāc līdz!” viņa teica un pagriezdamās devās iekšā tumšākajā no ielām. Mani biedēja viss, kas vien ienāca prātā paskatoties uz viņu, bet tai pašā laikā arī vilka klāt. Es padevos ziņkārībai un devos viņai līdz. „Kā tu mani zini? Kurp mēs ejam?”, es neliku viņai mieru ar saviem jautājumiem, bet likās, ka viņa neviena nedzird. Kad nonācām upes krastā viņa pagriezās un saķēra mani. Man likās, ka viņas ledus aukstās rokas iespiežas dziļi manā ādā. Es nespēju noticēt, ka tik vārgai pēc skata meičai, varēja būt tik spēcīgs satvēriens. Viņa ieskatījās dziļi man acīs, likās viņa spēj lasīt manas doma. Nē, tas bija vēl trakāk, viņa redzēja manu dvēseli. „Vai vēlies?” viņa dziļi, ar acīm kaut ko meklēdama, manī lūkojās. Es noraustījos un sāku apdomāt savu atbildi, bet pirms apjautājos, ko tieši viņa piedāvā, savā galvā biju pateicis- jā. Viņa uzrāva mani gaisā ar neiedomājamu ātrumu. Un kopš tā brīža, es piederēju viņai.<br /><br />Sakumā viss likās skaisti. Viņa izklaidēja mani stāstot leģendas par saviem radiniekiem, viņa sniedza zināšanas, kas tai laikā bija pieejamas tikai viņai līdzīgām būtnēm. Es nekad nepaliku viens, nekad nejutos vājš vai piekusis. Bet pienāca laiks maksāt par pasniegto dāvanu. Mani apmeklēja murgi, kuros mani skāva kliedzošu cilvēku masas. Bija murgi, kuros mani sauca bērnības draugi pēc pavasara smaržojošās pļavās, bija murgi par nakti, kad tā briesmone mani mainīja un daudzi, daudzi citi vēl baisāki. Es kļuvu vājš, bet manai saimniecei tas nepatika. Kādu nakti viņa aizgāja un atstāja mani vienu, cīnoties ar valdzinājumiem un sāpēm. Mūžīga dzīve kļuva par mūžīgu murgu. Es biju miris. Es biju samaksājis par spēku, ko nu es kontrolēju. Es spēju aizmest milzīgus akmeņus neiedomājami tālu, spēju pārlekt debesskrāpjiem, es spēju.. vienīgais, ko es nespēju, bija dzīvot. „Kam man tā vara, kam man tā dzīve, ja es esmu nolādēts?” es nodomāju ik vakaru. Katru rītu aizmiegot, es dzirdu viņas balsi jautājot, vai es vēlos. Es katru nakti pamostos kliedzot, lai viņa iet ellē. Tieši tur ir viņas vieta. Kļuvis par klejotāju, es satiku daudzus, kurus viņa bija radījusi. Daudzi no viņiem bija klusi, knapi spēja kustēties, likās, ka viņa bija paņēmusi visu dzīvību no viņiem, paspēlējusies un aizlaidusies. Daži bija ļauni, kaitinoši kretīni, kurus priecēja mana nopietnība un mūžības nospiestā būtība. Bieži vien es nespēju panest viņu smieklus un dusmās sažmiedzu viņu rīkles. Atceros, kā viens no viņiem, turpinot smiet, teica: „Tu tak neticēji, ka viņa būs ar tevi mūžīgi?!” Es sāku justies kā muļķis, man likās, ka visiem pārējiem bija daudz vairāk zinām par viņu kā man. Es sāku viņu meklēt, bet tas bija bezcerīgi. Kā gan var atrast cilvēku, kas patiesībā neeksistē. Bet es viņu atradu. Kā? Pēc smaršas. Es to sajutu pāri pus pasaule. Es tai sekoju. Es viņu atradu. Viņa joprojām bija tik pat skaista, tik pat stipra. Es joprojām piederēju viņai. Man nu rieba viss, kas ienāca galvā domājot par viņu. Viņu sajūsmināt nu es spēju. Es biju kļuvis spēcīgāks, kā tad, kad viņa mani mācīja. Es biju kļuvis par īstu vampīru. Es nu biju ne vien cilvēku, dzīvnieku, bet arī sev līdzīgo slepkavu. Varbūt tieši tāpēc, kad viņa. Man blakus stāvot, vēroja kādu jaunieti, ko varētu savaldzināt, es saķēru un piespiedu viņu pie sienas. Es ieraudzīju to kretīnu, ko biju piežmiedzis Londonā, jo viņš mani uzdrošinājās izsmiet. Es viņai uzdevu jautājumus, uz kuriem reiz viņa atsacījās atbildēt:” Kāpēc es? Kāpēc tai krastā? Kāpēc man tagad sāp?” bet viņu mani jautājumi smīdināja. „Jo es redzēju, kā tas tevi sagraus!” viņa turpinot smiet teica. Manī pamodās zvērs, kas likās guļam manī, gaidot šo brīdi. Es saplosīju viņu ar vēl neredzētu agresiju. Es nu biju pateicies viņai, par pasniegto dāvanu. Uz brīdi es sajutu prieku, bet tad viņas asinis sāka dedzināt manu ādu. Tagad es savos murgos redzu viņas smieklu un kliedzienu koktēli, es dzirdu viņu sakot, ka viņa zināja.<br /><br />Es dabūju to, ko biju vēlējies. Samaksāju par to ar atsacīšanos no visa cilvēciskā sevī.<br /><br />Bet varbūt tev sanāks labāk, ko saki?”