|
Jan. 25th, 2010|10:36 am |
Ju 25 dienas kā ir jauns gads. Un es esmu tieši turpat, kur pagaišgad, tik ar mazliet šķelimīgāku skatienu. Skatos pa labi, pa kreisi, uz augšu un pāri plecam. Uz ceļa ir parādījušies daži noklīdušie un viens, kurš pēkšņi parādījās aiz līkuma, par ko man, tā šķiet, ir prieks. Gribas, lai parādītos vēl un vēl cilvēku aiz visādiem līkumiem, lai dzīvē uzburas jaunas krāsas, smaržas sajūtas un DOMAS.
Paš-iszināšana, paš-vērtēšana. Kāpēc viss notiek tā, kā notiek. Kāpēc ar mani ir tā, kā ir. Vairs nav bail, nu ir tikai kņudinoša gaidīšana-kas sekos tālāk, kas būs nākošais?...
Ticība, reliģija, baznīcas un svētā inkvizīcija. Kur es atkal esmu iepērusies?
Istabā jau sesto dienu mētājas lāčausītis dzintarainais, man teica, ka es laikam būšot saslimusi, jo ar mani tā nemēdz notikt, vienkārši nemēdz. Varbūt eju uz kādu paš-attīrīšanās ceļa pusi. Aj, rīta murgi.
Patīk tas, cik auksts ir ārā. Ne drēgns bet auksts. Cērt cauri cimdiem un mēteļa apkaklei. Un, kad izpūšas dvaša, saules gaismā tā izskatās dūmīgi dzeltena.
Pie miskastēm kāds ir nolicis zaļu krēslu-tā jau ir pavasara zīme! Ha!
Jūtu sevī vēlmi pēc kafijas un brokastīm. Joprojām nekas, izņemot 3 nikotīna trubiņas, nav ēsts. Virtuve liekas tik tālu... Un pēc brokastīm jāizveido maršrutu-jādodas pārgājienā pa ziemas ceļiem. Kamēr vēl esmu te.
Kaut kādas franču briesmas sāka skanēt. Aizved mani uz Franciju! |
|