|
Oct. 13th, 2010|10:27 pm |
Šodien darbā 3 stundas nebija absolūti nekā, ko darīt. Ieskrēja vien pāris cilvēki alu padzerties. Uz brīdi bija ienācis LNT laika ziņu diktors, kurš nemitīgi atvainojās, ka pirms pāris dienām vienu no mūsu meitenēm ir lamājis dzērumā. Sākām pie bāra par mūziku runāt, un es nejauši atcerējos Niku Keivu(lai arī aizvakar ar bārmeni jau runājām par viņu-bet ne kā par mūziķi, bet kā par rakstnieku). Un tagad es te sēžu, lēnām sūcot alēnu, un klausos Keivu. Tās ir kārtējās atmiņas. Tādas, kas padara Keivu daudz nozīmīgāku manās acīs. Uz brīdi vēlētos atgriezties kādus 6, 7 gadus atpakaļ, atkal sēdēt pie Xan, klausīties "The Weeping Song" un saprast, ka es ne vella nesaprotu. Keiva balsij ir hipnotisks spēks.
Vēl uz mirkli bija ieskrējis Toms. Ireaudzījis mani, neko vairāk kā "Bloody hell!" pateikt nevarēja. Ha. |
|