| rudens. |
Sep. 16th, 2010|01:51 am |
Vakar vakarā sāku iekārtot sev rudens stūrīti. Nu vismaz istabā pamazām parādās vietas, un vadi neaizņem bezmaz vai pus telpu. Un mugura vairs neliecas čokurā no tiekšanās pēc monitora. Pa dienu jāmēģina turpināt lielo istabas kārtošanu. Pagaidām ākstos ar "Programming Basics: beginners". A ko gan lai citu dara, ja naktī īsti nenāk miegs? Filmas kādam mazam laiciņam pietiks. Un uz lasīšanu arī gluži nevelk.
Ā, par rudeni runājot-šogad Viņš tāds skumjš pagadījies. Nav jau nekāda īpaša, acī grauzoša iemesla - vienkārši tāpat - sēž aiz loga, skumst un vēl citus līdzi skumdina. Kaut kādā mērā pietrūkst tā rudens, kas bija pagājušo gad. Kad ar Nāvi lodājām pa lapām, kad Harijs pūta stabulē(blokflautā?), kad Dzegužkalnā tika padzerts alus, kad nakts vidū tika mesti šķēpi un spēlēts futbols ielas pašā vidū. Pietrūkst sarunu, tējas, filmu vakaru. Kojas kaut kā ar visu savu troksni ir iespiedušās smadzenē. Bet viss taču mainās. Cilvēki pieaug. Cik gan ilgi var ar 43. izmēra skrituļslidām braukāt pa 2. stāva koridoru un triekties virsū durvīm? Skumji par zaudētajām dvēselēm. Bet "oh, my darling, you`ll get over it!". Rudens taču tikko tikai ir sācies. Nomierināsies prāts, varēs sākt mēģināt padzīvot ar atspērieniem.
Laikam tā arī nekad nesapratīšu, kāpēc man tik ļoti patīk skatīties uz guļošiem cilvēkiem. Bet tas miers...tas miers viņos! Un tik sēdi, un skaties, un priecājies par to, ka kaut kas tik ļoti brīnišķīgs atrodas tuvumā.
005
labdien,
es par visu vairāk
esmu laimīgs
kad saule riet
visās pārējās
diennakts stundās
dzērienu veikalus
neveriet ciet
/I.Šlāpins/ |
|