| Par pagājušo nakti. |
[May. 8th, 2010|10:42 pm] |
Vakariņas(->naksniņas) ar tēju beidzās ar sprakšķošiem, kūpošiem un dūmojošiem vadiem, jo litrīgajam alus kausam veiksmīgi, karstā ūdens dēļ, izsprāga dibens. Un ūdens satecēja visur, kur vien iespējas. Arī aiz galda, kur, kā izrādījās, atradās mistiskas rozetes. Atslēdzām elektrību visam dzīvoklim, sadedzām sveces, iestūmām puncī makarōnus ar sieru, un, klasiskās mūzikas pavadījumā, lēni kūpinājām cigaretes, izbaudot rīta putnaino idilli aiz loga. Un jā, likās, ka no trīcēšanas man nokritīs kājas. Man netīk ne elektrība, ne uguns.
Piebilde sev->kaut kad, uz kādām padaudzākām dieniņām, jāpaņem atpūtu no civilizācijas ekstrām, jāaizmauc kaut kur ārpus visa, uz lauku pusi-tur, kur ar elektrību ir uz Jūs, jāpaņem fotō-aparātu, papīru, rakstāmo un makšķeri un jāatpūšas no visiem elektrības radītajiem, stulbajiem prieciņiem. Jābūt lielākā tuvībā ar dabu.
Bet pagājušā nakts bija jauka-pēc visiem tiem stresiem. Mieriņš ar smaidu. |
|
|