| Neļaujiet naktīs man palikt nomodā. |
[Apr. 6th, 2010|04:10 am] |
| [ | music |
| | Ludovico Einaudi-Rose | ] |
Pelnu sniegs. Ziema pavasarī. Atkausē manas rokas un pieliec sev pie krūtīm. Esmu piespiedusi lūpas loga rūtīm. Vējš aiznes skumjas un atsviež atpakaļ sejā. Un tā katru gadu - pa vieniem un tiem pašiem ceļiem ejam. Šīs klavieres apputēs un spēlēsim jaunas. Arvien citas, katru dienu. Pret sienu, pret sienu. Un tikai vienu, vienu glāzi ar miegu šonakt. Un mieru. Un rīt būs atkal jauna diena (rīt no jauna sāpēs sirds)-(rindiņas graužas cauri galvai, bet doma ir viena-nesāpēs taču, vairs nē. Nu vairs nē. Vismaz uz rītdienas atneso brīdi.). Alabunakti, es aizeju viens. Un klusums - arī viens. Tur, kaut kur aiz loga, smej smiekli, prieki un visas pārējās, man neizprotamās lietas. Ir sākusies cita dzīve. Kristīne vienmēr paliks Kristīne. Jo Blaumanim tā labpatikās. (attopos, pasmaida manas acis - ir taču vēl sirds. Tā, kuru sargāšu. Citādāk vairs nē.) |
|
|